Londonā jau pamazām iesoļo pavasaris- saule spīd biežāk un spožāk, kokos parādījušies pumpuri, un es pie savām mājām jau pamanīju ko līdzīgu sniegpulkstenītēm.
Es savā pārnēsājamajā mūzikas listē tikko saliku „Prāta Vētru”. Cik akurāti dīvaini, ka katrai dziesmai ir savas izjūtas. Tagad, piemēram, atkal skan „Neatgriešanās”, kas man atgādina mājas, vēlus vakarus pie sava kompīša, puņķošanos par nepabeigtām lietām utt. Iepriekš ieskanējās „Tavas mājas manā azotē”, kas tika, šķiet, vismaz reizes 10 dziedātā pēdējā vecās klases saietā (cik pensionārīgs vārds). Un vēl man veco klasi atgādina „Spogulīt, spogulīt”, jo tā bija dziesma, kas skanēja fonā mūsu bildēm. Un tā bija dziesma, kas domāta Bīberītei. Savējā, kā nekā. „Tu izvēlējies palikt” es dziedāju kopā ar kādu cilvēku, kurš gan vairs nav mans draugs, bet kāda tam starpība- tajā brīdī es izbaudīju viņa kompāniju. „Māsa”- tā bija dziesma, kurai līdzi dziedāja Laura, kad mēs braucām mājās no Lindas Kalvja dzimšanas dienas pagājušā gada septembrī. Linda zinās vēl precīzu datumu, taču uzsvars jau būtu jāliek uz to, ka Laura DZIEDĀJA. Jā, tas tik bija notikums (un es uzvēršu vēl to, ka es sēdēju viņai blakus!!!)! Un tad ir vēl vis kaut kas, visādas atmiņas, ekvivalenti un salīdzinājumi, izjūtas, pārdomas.
Drīz sāksies murgs manā dzīvē, jebšu trakas, darba pilnas dienas, jo pēdējos 4 mēnešus es vēlos pilnībā atdoties darba pienākumiem, lai nebūtu jādomā par mājām, ja jau es palieku viena. Vispār reti kurš no jums zina, kā sākas katra mana diena un kad man ir brīvdienas. Nu tā, es ceļos piecos no rīta, kad daži vēl gan guļ savās gultās, kaut gan visa Londona pārsvarā ceļas tādā pašā laikā. Kad esmu savākusies, tad pulksten sešos es braucu uz savu šiko viesnīcu. Tas aizņem aptuveni 30, citreiz pat 20 minūtes, bet ja nepaveicas, tad 40 (es gan vienmēr trāpu uz sarkano luksofora signālu, man tā domāt).Jau aptuveni 3 nedēļas es neizmantoju metro, jo man tas nav izdevīgi. Ja esmu darbā agrāk, tad es netēloju varoni un nesteidzu sākt darbu 10 minūtes ātrāk, jo par tām man neviens nemaksās, tāpēc es vienkārši sēžu, dzeru kapučīno un skatos BBC ziņas, kurās gan pēdējā laikā ir pārāk daudz informācijas par tiem bezsakariem Ēģiptē. Līdz trijiem dienā esmu tur, reizēm izbesījusies, reizēm vēl enerģijas pilna. Un tad es dodos mājās- miegaina, acis pašas līp ciet. Atlikušo dienu es pagaidām pavadu kā nu kuro reizi. Ir gadījies, ka aizmiegu ap pieciem un pieceļos tikai piecos no rīta. Šāds būs mans nedēļas grafiks vēl tikai vienu nedēļu- pēc tam man būs darbs vēlu vakaros- no pieciem līdz deviņiem. Tas nozīmē, ka dienā vidēji es gulēšu 6 stundas, bet strādāšu 11. Un kā ar brīvdienām? Man tādas ir- otrdienā, pirmdienā, ceturtdienā, kā nu iekrīt. Bet ne sestdienā, piektdienā vai svētdienā- tās ir dienas, kad jāstrādā vissmagāk. Tāpēc es vairs neredzu jēgu tam, kur nedēļa sākas un kur tā beidzas. Fui, man pašai palika pretīgi, ka es pat blogu piemēsloju ar runām par darbu. Taču pati galvenā doma ir tā, ka negribu dzirdēt čīkstēt nevienu, kam jāceļas „agri” uz skolu, jo, ticiet man, es skaitu dienas, kad varēšu sākt studēt!
Vakar bija Valentīndiena. Cik bezjēdzīgi svētki manā skatījumā. Vai tiešām vajadzīga tikai viena diena no visa caura gada, lai izrādītu rūpes un jūtas? Atbilde ir „jā”, jo kādam uz to redz’ vajag iedzīvoties, iekasēt naudu. Komerciālisms ir pilnībā apēdis jēdzienu „svētki”, ka es jums saku. Un lai ar ko es jebkad būtu kopā, mēs šos svētkus nesvinēsim. Varbūt mani pārņēma meitenīga skaudība, kad meitenei vārdā Nadine, kura ir , starp citu, no Jordānijas, vakar uzdāvināja milzīgu rožu pušķi un lielu, „iz šikas firmas” lāci, kam pielikta kartiņa „Thanks for being you, You take my breath away”. Eu, nu, bet smuki. Eu, nu, bet forši, ja cilvēks, par kuru tu iedomājies katru piekto sekundi, uzdāvina ziedu pušķi pa 160 mārciņām, jo tādu mēs ar Kiku vakar redzējām. Nē, man vienalga daudz skaistāk liktos, ja es no rīta saņemtu mesidžu, kurā būtu rakstīts aptuveni tā „Es spēju iedomāties, cik saburzīta, saņurcīta tu šorīt izskaties, bet tas mani neattur no domas, ka es tāpat labprāt gribētu gulēt tev blakus. Un ne vienu dienu vien.”. Jo, lai nu cik dārgas lietas tu pirktu savam/-ai vienīgajam/-ai, tu nekad nespēsi nopirkt sajūtu, ko dāvā vārdi. Un, runājot par gulēšanu blakus, man gribētos katru rītu piecelties kādam blakus. Bet nevis labākajai draudzenei vai otrās pakāpes brālēnam. Savējam cilvēkam. Tam, kuram aizmigt blakus. Kuram nobučot vaigu, pirms dodies savās ģelās, vai iespert pa pakaļu, ja viņš neceļas, lai aizietu kopā uzpīpēt. Vai kura tikko uzsildītās vakariņas, kas nevērīgi atstātas virtuvē, apēst un tad vainot jauno, žiglo kaimiņu no otrā stāva. Vai kuram pazvanīt pusdienlaikā un pasūdzēties, cik liels pakaļa ir tavs menedžeris, bet sarunas beigās apvainoties un nomest klausuli, jo otrs atsakās tevi sagaidīt metro stacijā laika trūkuma dēļ. Un vakarpusē atnest no vietējā veikala vēsu aliņu kā atvainošanos. Visas šīs mazās, ikdienišķās lietas, kuras mēs steigā neievērojam, vai kas pat liekas nesvarīgas vai kaitinošas, rada attiecības. Nevis tas, cik daudz īsziņas ar „:*” simboliņiem esi aizsūtījis 10 minūšu laikā. Un nevis tas, cik reizes dienā tu otru esi nosaucis par „zaķīti”. Es spētu iemīlēt vien tādu, kurš būtu tāds pats, kā es. Ar stabilu raksturu, neatkārtojamu personību un nepārtrauktu domu sintēzi. Jo, lai gan ir taisnība, ka pretpoli pievelkas, tikpat labi ir teiciens „tāds tādu atrod”. Nav galvenais, vai man jebkad atkal gadīsies tādu cilvēku atrast, galvenais ir tas, vai man izdosies viņu noturēt. Jo, kā izskatās, man vienmēr kaut kas noiet greizi un es pazaudēju. Daudzpunkte.
Cik mentāli grūti pārlasīt vecus solījumus, kuri nekad tā arī netika izpildīti. Un es nezinu, kā justies- raudāt, smieties, „vienalgoties”? Man vairāk nāk smiekli caur dusmām. Tad dusmas pāriet, un prātā skan vārdi: „bet tā jau nav pirmā reize”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru