Cik, dažādi man mainās domas un izjūtas! Likās, ka vēl ilgu laiku knapi turēšos un dauzīšu galvu pret sienu, bet še tev! Vienīgais, par ko esmu pēdējās dienās smagi pārdzīvojusi ir Kikas aizbraukšana. Jā, nu es esmu palikusi pilnībā viena, kaut pašlaik dzīvoju kopā ar savu kaimiņieni, kura patiesībā arī nāk no manas dzimtenes, bet runā tikai krieviski. Viņa arī ir iemesls, kādēļ vasarā atkal došos uz Daugavpils pusi. Bet es nejūtos vientuļa. Izrādās, ka man arī šeit ir pietiekami daudz draugu. Un vakar es kopā ar savu jauno istabas biedreni smējos līdz grīdai, priecājos par dzīvi un brīnījos par to, cik viss ātri man pārstāja sāpēt. Kaut gan likās, ka viss griežas uz slikto pusi, jo es pat atkal esmu sākusi smēķēt. Varbūt vienīgi tas ir iemesls uztraukumam, ka ar mani kaut kas nav labi. Un viss. Es blogu laikam jau atkal oficiāli atveru vaļā.
Mani kolēģi pamanīja, ka pēdējā laikā neesmu es pati. Viens no viņiem teica „you have such a nice personality, you should make everybody happy here. What have happened?”. Lai gan tas bija jauki teikts, tāpat es nedaudz turpināju staigāt ar sastingušu, automātisku skatienu. Bet tad viss mainījās. Menedžeris mani izvēlējās starp visiem pārējiem kā „Hilton” jaunās programmas dalībnieci un teica „you are very, very good”. Un tagad esmu priecīga, ka viss noticies tā, kā noticies. Vēl jo vairāk, es zinu, cik apkārt man daudz patīkamu personu. Kā piemēram mans kolēģis-gejs-itālietis, kurš katru rītu jautā „how’s my beautiful Jolanta? Where’s your blue energy?”. Un ir vēl lietas, par kurām es spēju tikai un vienīgi smaidīt un smieties. Sākumā man likās, ka būs vientuļi un smagi- bez ierastajiem cilvēkiem apkārt, strādāt visu cauru dienu un vakaru, gulēt maz. Bet ir ļoti labi, jo es pat nejūtu, kā laiks skrien. Un tomēr- visam tam, kam būšu izgājusi cauri, būdama te, pārsvarā viena, es vienmēr uzskatīšu par noderīgu pieredzi. Liekas, ka man ir dots pārāk daudz, kam iet cauri, bet nekad par daudz, ko redzēt.
Sāk šķist, ka Latvija no manis nu ir pārāk tālu. Es zinu, ko no tās vēlos paņemt, bet es tikpat labi zinu, cik ļoti nevēlos atgriezties pavisam, lai gan šis fakts tuvojas aizvien tuvāk un tuvāk. Manas mājas ir tur, kur es jūtos labi.
Nu es domāju, ka publicēšu šo rakstu, kas tapis dienā, kad slēdzu savu blogu, jo dusmās esmu neparedzama un dumja, kā jau visi cilvēki. Varbūt ir lietas, kuras es labprātāk atsauktu, taču nedomāju, ka tam būs liela nozīme- vai šie vārdi ir manā sirdī, vai manā blogā. Galvenais, ka esmu atpakaļ un man nav lieka laika, lai bēdātos un pārdzīvotu par lietām, pie kurām es tik cītīgi strādāju, lai beigu beigās man būtu pilnībā vienalga. Un tā būs, es zinu.
***
17. febrāra vakars, 2011. gads, Londona
***
Es gribu, lai par mani saka, ka man ir cieta sirds un aukstas rokas. Ka man ir vēss skatiens un vienaldzīga attieksme. Ka es nezinu, ko nozīmē just ko pret kādu; ka nemāku veidot attiecības un ne sūda nesaprotu no tā.
Mēsls, totāls mēsls. Man likās, ka otrreiz nenotiks tā, ka es vilšos sevī. Jā, varbūt pie mana šī brīža stāvokļa vainīga cita persona, bet es tomēr vainošu sevi, jo atkal nodevu sevi naivuma rokās. Jā, šajā otrā galā sēž tā pati Jolanta, tikai viņa vairs neuzdrīkstēsies kādu laist sev klāt, pieskarties, runāt un solīt muļķīgas lietas. Es nereaģēšu uz mājieniem vai skaistiem vārdiem. Nav vairs Jolantas, kura kaut reizi vēl atzīsies jūtās vai mēģinās visu vērst par labu. Prom to mēslainību. Un es turpināšu smēķēt. Un es turpināšu ar katru sperto soli ignorēt savu sirdi. Es neļauju sev pinkšķēt vai žēloties. Esmu stipra, bļaģ! Man vienalga, cik rupji vai nepieklājīgi tas skanēja.
Es NESPĒJU noticēt, uz ko biju gatava vien dažas dienas iepriekš! Cik ļoti es jau gatavojos visu savu līdz šim panākto vienkārši sabrucināt, lai, iespējams, atgrieztos vecajā dzīvē. Cik ļoti biju pārliecināta, ka braukšu mājās un savus mērķus mainīšu, lai tikai izdabātu savai sirdij. Lai būtu tuvāk. Nē, velns parāvis! Es par spīti sev, par spīti visiem palikšu, vai nu iešu ceļu, par kuru nebiju iedomājusies, bet es nekādā gadījumā vairs neko neziedošu kāda dēļ. Es nu atdošu sevi visu, lai ietu tālāk un būvētu pati savu pasauli sev apkārt. Manī ir zudušas idejas pārsteigt cilvēkus un doties mājās, sagriezt savus iepriekšējos principus un stereotipus vien lai mana sirds būtu mierīga, vien lai es mēģinātu vēl un vēl, un vēl darīt visu tā, lai kas pavērstos, lai tikai es justu, ka viss ir kārtībā- ka garīgi es jūtos brīva un pateicīga sev. Nekā nebija- atkal dzīve, kā es pati saku, man piespēlē interesantas situācijas. Šoreiz man reāli tika iespļauts sejā, jo man likās, ka var ticēt. Nu redz’ kā- nu nevar! Kur var būt tika naivs cilvēks, Jolanta? Ak, Dievs, man kauns no sevis! Kāpēc es atkal pretī saņēmu vien „to pašu, neko”, kaut gan centos no visas savas sirds, saspiedusi rokas dūrēs? Bļa, še tev, dzīves netaisnība!
Agrāk es teicu, ka man nevajag nevienu, jo likās, ka spēšu tikt galā viena pati un, pat ja otrs parādīsies, es došos tālāk nesteidzoties. Šobrīd es sev varu pilnībā zvērēt, ka man tik tiešām nevajag nevienu. Es vairs negribu. Tikpat ļoti es gribētu atsaukt visu, ko esmu šajā blogā rakstījusi- kā es jūtos, kā es cenšos un visas citas iekšējās patiesības. Bet es to nedarīšu, jo viss, ko es šeit esmu rakstījusi, ir balta patiesība. Es nekad neesmu izlikusies, nedz tēlojusi, ja runa iet par ko tādu. Un man pilnīgi pohuj, kurš šo lasa, jo man pohuj viss, kas saistās ar to tēmu. Man piedrāzt, kurš padomās, ka tas balstīts „uz to stāstu/uz mani/uz tevi”, jo, bļāviens, tas ir mans blogs un ja es ciešu, tad es nerakstu par to, cik sasodīti labi man iet, kaut gan vajadzētu. Jā, jā, man vajadzētu rakstīt, cik esmu fucking laimīga, ka smaidu katru dienu ieraugot sevi spogulī, bet patiesībā es reizēm domāju un skaitīju dienas, līdz atkal varēšu „face the same thing and person again”, bet tagad es ar katru elpas vilcienu, ar katru soli, ar katru pulksteņa tikšķi gribu sūtīt pie velna, ka tāds cilvēks pastāv, jo es tik daudz gribēju viņa dēļ atdot, tik daudz prātoju, lai būtu labāk, vai nevajadzētu tiešām mest pie malas savas ambīcijas un sekot savai sirdij. Bļaģ, ja es būtu sekojusi.. Āāāā, nekas man nepaliktu- man pretī stāvētu tukšums, un es būtu palaidusi garām to, ko es uzskatu par tā vērtu. Žēl, ka no šī visa nevar piecelties un aiziet kā no sola biedra, kam esi tik ilgi sēdējis blakus. Sasodīts, un es tik daudz ko no sevis devu, tik ļoti ticēju solījumiem, kas nu tagad ir kā izdedzināti sērkociņi, kas nodzisa ātrāk, nekā domāts. Es ceru, ka neļaušu sev pazust šajā domu juceklī, kur mājo gan skumjas, gan naids, gan dusmas, gan vienaldzība, gan ironija. Un saka, ka viss pāries. Jā, bet es zinu gan, kāds jēdziens nekad vairs neparādīsies pie šī apvāršņa. „Draudzība”. Kā gan es varētu, ne? Interesanti. Ir gan viena lieta, ko es vēlētos izdarīt, kaut pat ja tā būtu pēdējā. Es gribētu pateikt „man bija taisnība, es taču teicu”. Jā, man bija taisnība, es zināju, ka tas viss bija tikai lieliski izgudrota žēlsirdības dāvana, bet neviens jau laikam negribēja atzīties, jo likās, ka viss ir kārtībā. Pizģec, man trūkst vārdu! Un kāpēc es gan tā ārdos? Pati visu izvēlējos, jo es jau biju „tā, kas brauc prom”. Nu un? Esmu te un tagad nez’ kādēļ pat ārkārtīgi vēlos palikt te.
Man gribas pateikt šos vārdus, kurus minēju iepriekš, pat ļoti gribas. Kaut vai dikti dursies iekšēji, kaut vai nekas nenāks pār lūpām, jo doma, ka tas būs pēdējais, ko izdarīšu, skatoties acīs otram, mani vienkārši smacē. Man likās, tiešām likās, ka aiz tā visa bija kaut kas pārsteidzoši īpašs, taču, nu ja, viss bija pārāk labi, lai būtu taisnība. Un es esmu beidzot pamodusies no šīs nerealitātes.
Mana dzīve šeit nebeidzas. Nekad, nekad, nekad, nekad vairs neizrādīšu otram, ko es jūtu iekšēji, jo tas neatmaksājas. Neatklāšu savas kārtis, jo atkal būs frāze: „es tajā visā neesmu iekšā tik ļoti kā tu”. Nu bravo! Varbūt neviens no otras puses nebija tajā iekšā vispār, ko? Es nekad neuzzināšu, jo nekad nepajautāšu. Man negribas zināt. Es uzvilkšu seju, kura smaidīs kā bērns, kas nesen ticis pie ponija, kaut gan zem tās sejas būs kas cits. Un tikai es zināšu, kas tur ir.
Cik dīvaini un neparasti- es jūtos tā, it kā slēgtu šo tēmu uz visiem laikiem. Iespējams. Vienu brīdi pat apsvēru domu šo te nepublicēt, jo viss ir pateikts pārāk tieši, pat citāti ir minēti, bet man taču pilnībā pohuj, jā, jā, jā. Un, ja šī persona pat brīnīsies, kāpēc gan pēkšņi viss tik tieši, bez slēpņiem un ierakumiem, tad es varu pateikt tikai vienu- es jau teicu, ka, lai arī esmu tālu, esmu tepat blakus. Un man apnicis slēpties, man apnicis rādīt seju „ai, nu redz kā sanāca, žēl, ka šitā, nu ja”. Nē, patiesās krāsas ir, lūk, šādas, šoreiz es varu izbļauties pa visu šo lapu, ka man riebjas šī akurātā aktierspēle.
Patiesībā es ceru, ka šī persona vairs manu blogu nelasa. Tā pat būtu labāk. Londona mani dziedēs vēl nākamos 4 mēnešus. Un pa šo laiku sirds gangrēna pāries.
Gribētos no rīta piecelties un domāt, ka dzīve sākas no jauna, bet viss vilksies līdzi tāpat-šis raksts, šīs izjūtas un viss, ko esmu nesen uzzinājusi. Taču gan jau, ka pienāks brīdis, kad es apstāšos, aizvēršu acis, dziļi ieelpošu, atvēršu acis un zināšu, ka viss pārgājis, ka man ir vienalga.
Cilvēki runā, ka bērni esot dumji. Nē, kad bērni izaug, tad viņi ir dumji.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru