bet ja reiz

-Evelīna, vai tu esi kādreiz redzējusi Perlharboru saulrietā?

- Bet, protams!

-Es domāju- no gaisa.

Skaipa signāls patiešām ir viena no manām mīļākajām skaņām pasaulē. Kaut kā paliek silti un patīkami, jo vienmēr šķiet, ka raksta kāds, kurš izraisīs tev pārsteiguma izjūtas. Vēl tikai neilgs laiciņš bez interneta resursiem.

Cik patīkami, ka cilvēks, kurš apkalpojis Anglijas karalieni, princi Čārlzu un Marokas princi un tamlīdzīgus VIP’us, tāpat vēl aizvien ir cilvēks. Bez kaut kādiem lieliem izlēcieniem un sevis celšanas uz pjedestāla. Tādi ir mani darba kolēģi.

Es gribu to cilvēku izdzēst pavisam. Lai kā viņš vēlētos ik pa laikam mani zināt, varbūt pat redzēt, varbūt par kaut ko citu. Nē, manis viņam vairs nav. Nebūs jau tik viegli to izdarīt kā izdzēst lieku numuru telefonā, taču daudz vieglāk nekā tad, ja es to būtu darījusi cik tur gadus atpakaļ. Man nevajag zināt ne to, kā tai personai iet, ne kur viņa atrodas. Es nevēlos nedz elpot vienu skābekli ar viņu, nedz atrasties vienā istabā. Nedz just lieku skatienu, kas ilgāks par 3 sekundēm, nedz sadzirdēt frāzi, kas domāta man. Es negribu, lai pie mana sliekšņa tu vairs esi, viss, viss, viss. Salīdzinājuma pēc- lai kad vien mana dzīve krustotos ar „manas dzīves pidaru”, vienmēr ir līdzi nākušas problēmas, liekas galvassāpes. Bļāviens, es nesen atceros vienu frāzi, kas mani vienkārši uzvelk no dusmām, gribas klaviatūru dauzīt. Nesaprotu, kur rodas tik divkosīgi cilvēki. Es domāju, ka mans blogs ir pelnījis dzirdēt atzīšanos no manis- es nenīstu to personu, es vienkārši tādu vairs nepazīstu. Man jau, patiesību sakot, nav te jāklāsta, ka „vairs nemīlu, vairs nepatīk, bla bla bla”, jo to es pati zinu jau sen, vienkārši vienmēr atradīsies

kāds/-a, kurš atraks veco pagātni, uzkraus pa virsu ko jaunu un domās, ka nu var plēst vaļā vecās rētas. Nav jēgas cilāt lietas, kuru vairs nav.

            Taču savā ziņā man jāsaka liels „paldies” par to, ka tā viss beigu beigās sanāca, jo es zinu, uz ko vairāk nekad neparakstīšos, jo esmu kas vairāk par to. Cik dīvaini- agrāk, kad vēl bija laiks visu labot, daudzi man mēģināja ieskaidrot, ka laiks meklēt ko labāku, taču es biju kā spītīgs bērns, jo man bija tik daudz ilūziju, toties tik maz apziņas un pārliecības par sevi. Aizmālēju acis un nelikos dzirdam lietas, kas priekšā kliedza un norādīja uz to, kas tas viss labi nebeigsies. Un es palaidu garām iespējas, kuras nu vairs ir kā „domā, kā nu būtu” līmenī.

            Iespējams, ka šis viss ir viens liels iemesls, kāpēc es nevaru nevienu sev atrast. Es pārāk turos pie sevis, pārāk dzelžaini vērtēju cilvēkus. Zinu, ka vajadzētu pagātni laist vaļā, taču nevar uzbūvēt nākotni, ja neapzinies savu pagātni.

            Ir pavēls vakars un es pārskatīju savas vecās bildes. Izvērtēju, cik ļoti esmu mainījusies. Cik ļoti atkal gribu ārēji mainīties, jo iekšēji es vienmēr palikšu tāda pati. Iekšā manī sēž tā „Jolanta”, kas tur mājojusi jau 19 gadus un, lai nu cik neticami tas skanētu, vasarā apritēs jau 20tais gads. Divdesmit... Man būs divdesmit gadi. Vai man vienīgajai šķiet, ka tas jau ir pietiekoši daudz, lai teiktu, ka esi pieaudzis cilvēks?

            Un beigu beigās es gribētu šeit ierakstīt ko ļoti gudru saistībā ar mīlestību. Es gan, man tā gribētos teikt, nezinu, kas tas ir, un kāpēc tas vārds ir tik skaļš, ka visiem izraisa vēl lielākas grūtības un problēmas kā zobu sāpes. Renārs manā kompītī tagad dzied „Nav nozīmes meklēt- paradīzē vai peklē, bet ja reiz satiksi to, sauksi par savējo” Viss ir ļoti skaisti, bet tur jau tas āķis „bet ja REIZ satiksi to”. Visiem liekas, ka šis vārds tur domāts kā pasaku sākums, jebšu „reiz, sen senos laikos bla bla bla”, bet neviens neiedomājas, ka viņš tikpat labi to ir domājis kā- ja jau vienREIZ satiksi to, sauksi par savējo. Un tas, kas satikts vienreiz, otrreiz satikts netikts, jo viss lietas sākas ar sākumu un beidzas ar beigām. Un „vienreiz” ir sākums. Un pēc pirmās reizes tu vari meklēt. Meklēt. Un iespējams atradīsi. Es atradu. Es taču atradu savu Mr. Perfekto, kuram, kā izrādās, jau labu laiku ir meitene. Es, saprotama lieta, nedaudz nokāru lūpu, bet nezin kāpēc pat atviegloti nopūtos. Nē, es vienkārši sapratu, ka nebija lemts, jo viņš nebija tas, ko „reiz satiku”. Un „ja reiz satiku”, tad otrreiz grūti būs sanākt. Vienmēr nāks prāta tas reiz satiktais, un viss tiks būvēts pēc tā parauga.

            Nezinu, ko lai dara, lai es kaut uz brīdi nebūtu es.