Nedēļas dialogs:
Es: (jokojot) Yeah, I am ugly.
X: No, don’t say like that, for me you are getting more beautiful every day.
Es: But guess what, there are even more beautiful girls’ faces back home, where I come from.
X: No, I am not talking about your face or appearance. For me you are beautiful within, your personality is the one I am talking about.
Ir reizes, kad es domāju, cik ļoti zemu sevi dzīvē esmu sevi novērtējusi. Liekas, ka tagad pamazām sāku aptvert savu vērtību un, jā, skaistumu. Lai arī ko es sevī ārēji mainīšu, vienmēr paliks tas, kas nav nevienam, un tā esmu es, vienkārši Jolanta. Un es tik bieži šeit smejos, smaidu, priecājos par dzīvi. Man sākt patikt, ka man sāk izbalēt dzīves sapņi, nospraustie mērķi, dzīves prioritātes. Es pēkšņi esmu sajutusi, ka dzīve bez rītdienas ir tas, ko vēlos dzīvot. Nav noteikta galamērķa un dzīvesvietas. Ir tikai tas, ko sirds saka priekšā. Man gribas iet uz priekšu bez ceļazīmēm un norādēm. Tā, it kā būtu salūzis mans dzīves GPS. Varbūt šādi zūd garantijas un palielinās risks. Varbūt šādi tev izbāl ierasta vide un cilvēki apkārt. Bet varbūt man tā ir lemts. Es jau Lindai atbildēju, ka man nav nekā tāda, kas mani sauktu atpakaļ uz mājām, lai es tur pavadītu savas dzīves labākos gadus.
Man šodien ļoti sāp galva. Pirmais signāls tam, ka esmu sevi pārlieku nomocījusi. Vai nu signāls tam, ka pazūd mana izplānotā sapņu pasaule. Vēēk, cik saldi es to noformulēju.
Pirmo reizi šodien es nonācu pie atklāsmes. Es visu laiku stāstu, cik labi nebūt Latvijā, bet Londonā, kur ir tik ārkārtīgi jauki cilvēki un šķiet, ka nekur tā vairāk nav. Bet te taču ir tik daudz dažādu tautību. Tas nozīmē, ka man visa pasaule ir laba. Tātad es varu iet un meklēt ko citu, kur citur. Visur dzīve var kļūt skaista, ja tu tai atver savas durvis un ļauj sperties iekšā. Tā var. Es varu būt laimīga, ja gribu. Es varu būt jauks cilvēks ne tikai te, jo, lai gan tas skanēs diezgan paradoksāli, te es visiem šķietu „ļoti jauka persona”, kaut gan atpakaļ mājās es biju viena no ņerkstētājām, pesimistēm un kritiķēm. Ne jau es tāda esmu, tādu mani padarīja vide, kas apkārt. Un būrītis, sienas, ko uzbūvēju sev apkārt. Es neļāvu sevī ielaist dzīvi un to, ko tā spēj dot. Tas tā, kā zirgam uzlikt klapes. Nu vai kā to huiņu sauc.
Un šodien es sāku domāt, ka nav tā, ka man nevienu nevajag. Man kādu vajag, bet varbūt ne tādā agregātstāvoklī, kā sabiedrībā ierasts modulēt. Mana jaunā istabas biedrene teica „nezinu, vai tev ir kāds, kam esi ārprātīgi pieķērusies, jo tu man neesi neko stāstījusi, bet varu pateikt tikai vienu- reiz tu satiksi kādu, kas liks tev aizmirst to personu, jo viņš tevi novērtēs un cels augstāk, nekā tu jebkad būsi ieradusi”. Un tad man likās- jā, es reizēm arī citiem ļauju sevi graut ar attieksmi. Es gaidu ko vairāk, bet kad nesaņemu tik daudz, cik vēlētos, vainoju otru + sačakarēju savu vērtību skalu. Nē. Esmu kas vairāk, esmu kas labāks. Un pirmoreiz ir tā, ka es to domāju nopietni. Nekad nebiju domājusi, ka reiz notiks tā, ka uz rokas pirkstiem nav iespējams saskaitīt, cik daudziem tu simpatizē vienā un tajā pašā laikā. Un tad gribas grābstīties gar sienu, kasīt pieri un sist dūri pret galdu, un lamāties: „kāpēc ne tam, kam gribētos?”. Bet kāda starpība? Esmu pacēlusi savu vērtību savās acīs, un tas ir pats galvenais. Jo, lai nu cik nodrāzts nebūtu tas teiciens, bet, ja nemīlēsi sevi, neviens te negribēs redzēt sev blakus, būt tavā tuvumā. Un es, ai, cik naivi, sevi tomēr mīlu. Varbūt arī tāpēc bail, ka manu mīlestību pret sevi spēj iznīcināt vien vilšanās otrā, kam esi atdevis sevi. Un bail, ka kāds tevi var mīlēt vairāk, nekā tu spēj sev sniegt.
Gribētos būt atkal bērns uz vienu dienu. Nejust ne sāpes, ne grūtības, nedz pienākumus. Ieritināties gultā, varbūt pat pie mammas sāniem un dzirdēt, kā viņa saka, ka neviens mani neaiztiks, jo es esmu viņas bērns, ko sargāt. Jā, es domāju, ka lielākā daļa no mums ( nu vismaz personīgi es) savām mammām labu laiku atpakaļ būtu lūguši- „lūdzu, nelaid mani pieaugušo pasaulē”. Jo tad mēs nezinājām, kā tas būs. Es jau gandrīz pusgadu dzīvoju pieaugušo dzīvi, bet pašlaik nesaskatu neko skaistu tajā, ka tu dzīvo pats pār sevi un pats valdi pār savām finansēm. Daudz skaistāk man šķiet sūkāt krāsainas ledenes un skatīties multfilmas. Un domāt vien par to, cik daudz digimonu uzlīmju vēl jāsakrāj, lai tiktu pie pilna komplekta.
Reizēm es prasu no sevis par daudz.
Un tomēr, lai nu cik „skaists cilvēks iekšēji” es kādam liktos, ir reti kāds, kurš spēj mani izturēt. Es no citiem prasu milzīgu pacietību. Un reiz es vienai personai teicu „ar mani ir grūti, es tevi brīdinu”. Viņš man atbildēja „tā jau visi saka, nebūs tā”, bet pēc ilgāka laika es saņēmu sekojošu atbildi: „es nekad nebūtu domājis, ka ar tevi ir tik grūti”. Patiesībā tā notika divreiz. Un abas šīs reizes es sev jautāju- kāpēc man gribas sarežģīt to, ko var izdarīt vienkārši? Nu, tā esmu es. Ja tā nenotiktu, tā nebūtu Jolanta. Varbūt tāpēc man nav garlaicīgi dzīvot, jo es neeksistēju. Es... dzīvoju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru