Šodien es sapratu, cik bezjēdzīgi strīdēties ar cilvēku, kas ir kā siena. Viss, ko tu saki atsitas pret to un nokrīt zemē. Vai pat tieši otrādi- tavi vārdi tiek kreatīvi samezgloti, pārveidoti un patmīlīgi pārvērsti citā krāsā un nozīmē. Kāda vispār jēga runāt? Es neciešu tādas īpašības. Šī tizlā "esmu upuris, tu esi vainīgs" situācija, kas vienmēr manā dzīvē ir spēlējusi katru reizi, kad strīdos ar šo personu. Un tad man jābrīnas- kāpēc es neizdarīju tāpat, kā pirms 4 gadiem? Vai nu cik tur atpakaļ, vairs neatceros. Bet es zinu, kāpēc ne. Jo es tā negribu un nekad neesmu vēlējusies.
Cilvēka psihe un uzvedība ir ļoti dīvaina. Kāpēc tu otram pārmet to, ko pats dari? Es neesmu nedz tavs spogulis, nedz tava atbalss. Daļa no manis ir tāda pati, kā tev, taču tik un tā-esmu pavisam cits. Man ir savi principi, uzskati un domas. Tu nespēj lasīt manu prātu, jo to nevar neviens.
Šie divi mēneši man parādījuši visai daudz. Es zaudēju draugu pēc drauga. Mentāli, fiziski. Es sāku saprast, ka man jāsāk būvēt pašai sava dzīve, un tā būs labāk, jo tad nebūs neviens, kas man, atvainojos, pisīs prātu, liks lūgties piedošanu, kaut vai tu pats to nevēlies. Un ja negribas atvainoties, tad tas nav jādara. Bet es daru, jo citas izejas nav.
Ir tiešām bezjēdzīgi turpināt cīnīties par savu taisnību, vai parādīt, kā jūties. Skumji, ka esmu šādā situācijā ar cilvēku, ar kuru maniem draugiem ir pavisam otrādāk. Kaut gan... es nesūdzēšos. Man vajadzēja to darīt stipri iepriekš, kad vēl ko varēja labot, taču ir lietas un attiecības, kas ievirzās vienās sliedēs.
Lai arī kas lasītu šo ierakstu, tas ne uz vienu neattiecas. To, ko es rakstu šeit- tās ir manas izjūtas, jo man nav neviena, ar kuru par šo tēmu parunāt. Un pat ja būtu, es negribētu, tāpēc, ka es pati esmu sev iemācījusi turēt mēli aiz zobiem un norīt savu problēmu. Kāds ir teicis, ka tas neesot labi, bet man dziļi vienalga, jo es no tā līdz šim neesmu nomirusi. Es neesmu garā vāja.
Ir vārdi, ko cilvēki neaizmirst. Kaut tie būtu, ja nemaldos, dažus gadus turēti aizmirstībā. Un kādam to derētu atcerēties.
Un tad citreiz man prasa- ko tu tāda rupja vai vēsa reizēm? Vot, brīnums, ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru