Laura pirms dažām stundām centās mani uzrunāt skaipā, un viņa pat izspļāva jauku teikumu, jebšu:
[16:23:14] Lauraa: Jolanta es nekad to neesmu laiakm tev teikusi, bet tu esi viens no tiem retajiem cilveekiem, kurs man tiesaam pietruukst :)
Un tad vēl Linda darba laikā man atsūtīja īsziņu, ka viņai manis šodien pietrūka vairāk nekā visas citas dienas, ko viņa apliecināja ar mūsu vecās kopbildes ievietošanu. Aizkustinoši, nudien. Parasti es uz tādām lietām neuzķeros, bet šeit, tālumā esot, izjūtas ir daudz savādākas.
Ir cilvēki, kuri dzīvo brīdim. Agrāk es tam svēti ticēju un pie tā pat piestrādāju, taču ko darīt, ja brīža nav? Nu, kā jāsaka, ja visa tava dzīve ir pārvērtusies par darbs-mājas-darbs-bezmiegs-darbs-mājas-darbs-bezmiegs rutīnu? Ir jau jauki, ja tu spēj apgādāt mammu ar nelielu naudas daudzumiņu, dzīvot patstāvīgi, iegādāties lietas, par kurām agrāk būtu kopā licis pēdējos iekrājumus vai tikai sapņojis. Nesaku, ka tas nav pasakaini, taču tas ir tikpat neveselīgi, jo nauda cilvēkus padara trakus un liek parakstīties uz lietām, ko nekad sev nebūtu ļāvis. Jo es agrāk nekad sev neļautu būt prom no ģimenes un mājām, lai vientulībā strādājot pavadītu gandrīz gadu. Ir jau tā, ka cilvēki man apkārt mainās un draugi šeit jau iegūti, bet nav tas, nu nav. Esmu izaugusi. Un, ja arī iegūšu sirdij tuvus cilvēkus, tie nekad man neaizstās tos vecos, labos spēkratus. Es kaut kā spītīgi vienmēr turos pie vecajām, pārbaudītajām vērtībām. Principi traucē dzīvot? Nē, pieredze palīdz nelīst lamatās.
Tomēr šeit ir noticis arī daudz kas labs. Esmu izveidojusi sev jaunu tēlu, ko, kā jūtams, mīl apkārtējie. Tas ir liels pluss, ka iesākot dzīvi jaunā vidē, tu vari celt jaunu dzīvi, būt tas, kuru nekad nenosodīs tavi draugi vai nebīsies paziņas. Reizēm man gribētos, kaut mani draugi redzētu, kāda esmu te, jo es zinu, ka nokļūstot atpakaļ mājās, neviens man neticēs. Ja nu vienīgi es spēšu šo tēlu aizvest sev līdzi, noturēt līdz galam.Šaubos. Mājās ir cita pasaule.
Alī (lasīt iepriekšējos Londonas ierakstus) jau man teica, ka man pietrūks Londonas, lai ko es vien neizlemtu darīt. Un es noteikti viņam piekrītu, jo šī metropole mani izauklēja un izaudzināja par pavisam citu cilvēku. Mana vecmamma aizvakar man teica : "Vienvārdsakot, tu jau esi pieaudzis cilvēks." Man taču tikai 19. Pēc 4 mēnešiem paliks 20. Nedaudz par ātru. Taču dzīve nekad nejautā, vai tu vēlies izaugt, tā dara un rīkojas, bet tu nemaz nepamani.
Pēdējās nedēļas laikā es klausos ABBA, fjū, skan tik, tik smieklīgi, jo neizklausās pēc manis. Nu un? Londonā neko citu negribas kā tikai Coldplay, ABBA, Beatles un Prāta Vētru. Bet mājās man visu laiku skan radio Skonto. Un caur logu es redzu lielu, zaļojošu parku, baznīcu. Skaista tā vieta, kur dzīvoju, skaista.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru