pride and prejudice

Pasaule ir tūkstošiem vietu, kurās vēlos pabūt, tūkstošiem lietu, kuras redzēt, bet es šobrīd vienīgi vēlos iziet cauri Vecrīgai, tikai vasarīgai Vecrīgai. Sajust alus dārza smārdu mazulietiņ, paskrāpēties ar papēžiem gar bruģi mazdrusciņ, līkločiem mesties tai cauri un nokļūt pie Daugavas krasta. Un tad es gribētu redzēt žiguļus un volgas, un pat piena saldējuma pārdevēju ar notašķītu priekšautu, vaigiem apaļiem kā tomāta sāni. Bet turpat, pie Centrāltirgus kanāla stāvētu tāds kaukāzu vecis, vēl netīrāku naģeni un visiem sauktu "Ei, nopērc bišk' čebureku, svaigs ar kāpūstiem". Skatlogos es gribētu redzēt vecos "Karoga" izdevumus un gumijas lelles, un šur tur smirdētu pēc svaigi kautas cūkas. Cūkgaļa un gumijas lelles vienā kastē- jā, tas laikam universālveikals. Universāls Universs.
Un tad es žļampātu pa saskrāpētām, nodilušam flīzēm stacijā, gaidītu uz platformas savu vilcienu, kamēr tante man blakus gremotu svaigu maizes batonu, kas lielāks par manu augšstilbu, bet pūkaināks kā caunas kažoks. Vilcienā es sēdētu iepretim smirdīgi sasvīdušam onkulim, kurš malkotu iesala kvasu, kas smaržotu pēc medus un miežiem. Mēs brauktu pāri Dzelceļa tiltam, lēni un kaitinoši ilgi. Un tā, izbraukdama cauri savai iedomu padomju Rīgai, es dotos mājās...

 

Kā tas nākas, ka vecāki dāvina dāvanas bērniem, kad viņiem pienāk dzimšanas diena? Es domāju, ka vajadzētu būt otrādāk- bērni dāvina dāvanas vecākiem, jo taču kādam jāpateicas par to, ka esi šai pasaulē, vienalga, cik ļoti gribas te būt, vai negribas. Man gribas, pat ļoti.
Pirms dažām dienām es beidzot, beidzot, beidzot noskatījos "Lepnums un aizspriedumi" angļu versiju. Tā ir klasiska novele, ko būtu jāzina lielākajai daļai sabiedrības. Esmu sākusi mazliet, mazliet lasīt pat šo grāmatu, vien digitālo versiju un vien tad, kad nekas vairāk par Londonas ielām aiz autobusa loga man neinteresē. Izrādās, ka tās ekranizācija, kā jau lielākā daļa filmu, vien mazliet, mazliet sakrīt ar grāmatu, kurā gan ir atrodami ļoti izcili citāti un atziņas, kā piemēram:

Vanity and pride are different things, though the words are often used synonymously. A person may be proud without being vain. Pride relates more to our opinion of ourselves, vanity to what we would have others think of us

Un tā, pēc filmas galvenās domas es varu vien sev un jums atzīt, ka man tiešām patīk tādi cilvēki kā Mr. Dārsijs un esmu gandrīz vai tāda kā Elizabete Beneta. Un kas to lai zina, vai mana mūžīgā spītība palikt vienai un nekontrolētai, atmaksās man ar tieši tādu pašu cilvēku, no kura negribēsies tikt vaļā.