Statistika

svētdiena, 2011. gada 17. jūlijs

līgums starp privātpersonām tika, diemžēl, pārkāpts

‘Cause I can’t go back and undo this
I just have to stay and face my mistakes

Neesmu šeit iegriezusies vairāk nekā nedēļu. Skumji. Vai tad tiešām es sāku aizmirst par šo vietu?
Nē, es nesāku aizmirst un tā nemaz netaisos darīt.
Šī nedēļa bija ļoti gara, lai gan tā aizdzina manu rutīnu un pastūma laiku uz  priekšu. Tuvāk aizbraukšanai. Jā, labāk ātrāk tīties prom no šejienes. Es te vairāk klūpu, nekā daru labu.
Visu šo laiku manī ir sūrstoša tukšuma sajūta. Tas varētu būt no tā, ka mana dzīve šobrīd ir salikta pa ļoti šaubīgiem un nedrošiem plauktiņiem. Gribētos sanaglot tos plauktiņus, jo nevar nopirkt jaunu skapi.
Savos bijušajos var saskatīt ļoti daudz ko. Vai arī salīdzināt, vai tu būtu paticis tai otrai personai, ja tad būtu bijis tāds, kā tagad. Vai mēģināt atrast lietas, kas tev otrā ir patikušas. Un brīnīties, kāpēc gan tagad tik dīvaini atcerēties, ka šai personai esi savulaik atzinies mīlestībā.
Man nepatīk satikt bijušos. Un vispār šis vārds "bijušais" ir tik novazāti nepievilcīgs. Taisnība, ka šis cilvēks ir kādreiz bijis svarīga tava dzīves sastāvdaļa, taču pasaulē kā tādā viņš vēl aizvien IR. Un visas frāzes, atmiņas, izdarības, plusi un mīnusi vienmēr būs neliela saujiņa iemesla, kāpēc tu esi tas, uz ko skaties katru dienu spogulī un kurā apkārtējie raduši klausīties. Lai gan man ir arī liela saujiņa iemeslu, ko ieguvu no kāda. Zinu, ka jau labu laiku atpakaļ pateicos par to, jo tas viss padarīja mani neizsakāmi stipru, taču no otras puses negribas domāt, ka esmu tā ļāvusi pret sevi izturēties. Rauj uz augšu. Nesaprotu, kādēļ būtu jāpiemēslo sava bloga lappuses.
Šajās dienās man ir bijis gana daudz laika, lai apdomātu kāds cilvēks mani gaida tur atpakaļ, Londonā. Ir bijis laiks saprast, kā justies, rīkoties. Paciesties un turpināt, bet atrasties mūžīgi sarežģītā situācijā, iekšēji graužot savas jūtas kā tādas. Beigt muļķoties un pielikt punktu, bet staigāt apkārt ar skābu ģīmi, mēģinot izdzēst visu, kas prātā un sirdī. Es esmu izvēlējusies starp šiem diviem variantiem. Kuru? Tas lai paliek manā ziņā.
Esmu gan pārkāpusi ar vienu kāju pāri mūsu abu norunai. Jūtos vainīga. Ļoti. Jo es solīju, taču laikam nekādīgi nederu solījumu turēšanai, ja attālums starp "līguma privātpersonām" (sauksim to tā) ir vairāk nekā 2 tūkstoši kilometru. Kaut gan nejūtos kādam ko parādā. Man pasē nav zīmoga, toties... Labi, tālāka informācija tev nav ļauta, ja vien neesi man tuvs draugs- tad tu zini visu.
Esmu nogurusi. Taču ne no tā, ka biju smagi dzērusi iepriekšējā naktī. Es vairāk esmu nogurusi no melošanas sev.

Nav komentāru: