ņerkstu

Ir lietas, ko tu izlem vien tādēļ, ka tev nav citas izvēles. Tevi uz pieres skar liela plauksta nospiež uz ceļiem, un tikai šī milzīgā spēka dēļ tu izņerksti negribīgu "jā". Nekas, viss ir normāli, es zināju, ka tas notiks tik un tā.
Par ko es runāju? Jā, varbūt mans lēmums citiem skanēs kā pierādījums tam, ka viņiem bija taisnība. Tie lēkās apkārt, šie matainie mērgļi, un bļaustīsies: "es tak' teicu, es tak' teicu!". Būs kāds, kurš skatīsies uz mani ar sausu lepnumu un apķēzīs mani ar vilšanos. Citiem acis sasniegs persiku cienīgu lielumu, galva nogrozīsies uz labo pusi, kreiso pusi.
Tik un tā es iešu tālāk, kur izlēmusi. Cilvēki var kavēt savu dārgo laiku, lai nosodītu otru un mācītu, rādītu pareizo ceļu, būdami akli un neredzēdami, ka tas pareizais ceļš ir domāts viņiem pašiem, nevis citam. Varbūt man ir sava karte, pēc kuras es vados. Es varētu pacietīgi sēdēt, kājas sakrustojusi, galvu pret plaukstu atbalstījusi. Klausītos, ko vervelē citi. Tieši tā- vervelē, nevis stāsta. Tas no malas izskatītos tā, kā komiksu skicēs bezjēdzīgu runu zīmē ar "bla bla bla". Man nav interesanti cilāt apkārtējo prioritātes un ētikas. Ja es aiziešu nepareizi, pati sapratīšu. Ja būs par vēlu, tad tā lemts.
Jā, mani vecāki man deva dzīvību, bet viņi neielika man kabatā manu dzīves plānu, pēc kura jāvadās. Tādējādi vēl jo mazāk man vajadzētu ņemt galvā kritiku, ko, iespējams, dzirdēšu pēc tā, ko paziņošu. Apkārtējie var riet, bļaut, smīkņāt, man tas viss būs tik fona trokšņi vien.
 (..)
Ne vienmēr ir patīkami saņemt to, uz ko pats esi uzprasījies.
Es saņēmu vēstuli, kas apgrieza manu dienu ar kājām gaisā. Pirmo reizi bija tā, ka es lasīju teikumu pēc teikuma un nedzirdēju to, ko man jautāja apkārtējie. Cilvēks no manas vissenākās pagātnes bija pēkšņi uzpeldējis virs horizonta un veltīja man vārdus, no kurām aizcirtās durvis, kas savieno manu veselo saprātu un smadzenes. Tas it kā bija tas, ko es iepriekš vēlējos, lai kāds man pasaka, bet tagad, kad tas beidzot notika, es knapi varēju norīt siekalas. Viss notiek pārāk ātri. Es taču vienkārši vēlējos sakopot savas atmiņas, es nelūdzu dzīvei, lai tā visu samet vienā lielā čupā. Tomēr. Tā tomēr man sadeva visu. Šis viss skan kā inintriģējošs sludinājums avīzē, kā sentimentāls bērnības zīmējums, kas iebāzts starp vecvecāku dzelteno avīžu lapām, bet es tomēr izvēlēšos necilāt šo tēmu savā blogā atkal un atkal. Es jūtu, ka sāku pārvērsties par bezjēdzīgu nelaimes čupu, kura, lai gan turas drošsirdīgi speras uz priekšu, tāpat nespēj noskalot faktu, kas sen jau loģiski iesoļojis veselā saprāta telpā.