Statistika

trešdiena, 2012. gada 25. aprīlis

atver logu!

Es atstāju logu vaļā, ir puskrēsla, ārā līst kā Pastardienā, visa mana istaba smaržo pēc pavasara. Palodze salijusi, bet man vienalga, tas viss piederas pie lietas. Arī tu varētu atstāt logu puspavērtu un ļaut, lai līst. Manā skatījumā, šādās dienās nav nekā skaistāka par lāsēm noraudātu logu. Tad, kad lielākās lēnītēm tek lejup, paķerdamas citas. Es varētu visu dienu tās vērot.
Mēs varētu apsēsties viens otram pretī un runāt, runāt, runāt. Stāstīt lietas, nelietas, dienas, nedienas. Es teiktu, ka ļoti priecājos tevi redzēt, un tu man atzītos, ka sen nav tā pļāpāts. Mēs šķirstītu vecas bildes, tu man parādītu vecu, vecu zīmīti, ko reiz tev sūtīju; atcerētos mēs, kā tā ceļoja no viena sola uz otru. Tu man atzītos, ka biji samīlējusies taja garmaitainajā zēnā, kurš tagad tos apcirpis īsus un neglītus. Es tev stāstītu par to, cik simpātisks tavs brālis man šķita, kaut viņam sen jau divi bērni pamatskolas vecumā. Mēs kaunētos par to, ka apsmējām to nabaga vecenīti, kura katru rītu ar līku muguru stiepa iepirkumu maisus, vai interneta džunglājā meklētu plastmasa konfekšu kastīti, kuras krāsainie akmentiņi kusa uz mēles. Es tevi aizvilktu uz asfaltēta ceļa, uzzīmētu ar baltu krītu klasītes, un liktu tev lekt, līdz no smiekliem mēs reibtu daudz vairāk, nekā no izdzertā vīna. Un  tad, vakarā, tu man iedotu vecu, ieplaisājušu kaseti, kurā iegaudoti pašu rakstīti dzejoļi vai ierunāti nepieklājīgi vārdi. Mans bērnības draugs, mans vecais draugs, tu esi vienā vai otrā manā dzīves pieturpunktā, bet tu esi tur, kur esi. Un vienalga, cik ļoti es centīšos naktī žmiegt acis ciet, tas laiks nenāks, nenāks atpakaļ. 
Apsēdos un rakstīju. Teikumu pēc teikuma. Izklāstīju pēdejos septiņus dzīves gadus. Solīti pa solītim. Biju atvērtāka par novārtā pamestu avīzi uz ielas. Pēc tam es visu pārlasīju. Šur tur es biju saspraudusi lietas, kuras nezina pat tie, kuri kādā no maniem dzīves posmiem elpojuši man ausī. Man palika nedaudz bail no rakstītā. Tas viss, kas man pielipis kā veca košļene, no kuras dikti grūti tikt vaļā, vien varbūt tā, lai citi neredz. Es pati nezinu, vai biju pelnījusi dažas lietas no tām, bet tagad, stāstot to personai, kura nav mani redzējusi vairākus gadus, bet zina manas saknes, bija ļoti svarīgi neko neizlaist. Ne tāpēc, lai žēlotu, bet gan tādēļ, lai saprastu, kāpēc daudzi cilvēki nepadodas pat tad, ja izbriduši cauri nātru bedrei. 
Ne vienmēr par otru var izzīlēt no viņa grumbām, pieres rievām un pirkstu slaiduma. Un ne visi, kuri stabili stāv uz kājām, vienmēr tādi bijuši.
Tavi mazie, melnie noslēpumiņi. Tavi lielie, skābie kauna traipi. Tavi milzīgie, drūmie personības lūzumi. Tu lūsti, tu krīti, tu met zemē. Nav svarīgi, cik reizes tu lūzīsi, galvenais, cik bieži tev būs pacietība šos lūzumus saķēdēt, salīmēt kopā. 
Es nezinu, cik lielu daļu no tā, kas līdz šim ir noticis, es varu nēsāt sev līdzi. Ir lietas, kuras es, tēlaini izsakoties, esmu izdzēsusi, nevaru izmakšķerēt savā galvā, tādas, kuras es cenšos notušēt. Bet tomēr man ir savi tumšie, neglītie notikumi, kurus atsaucot atmiņā, uzmetas zosāda no dusmām, izmisuma, skumjām, pārmetuma, nožēlas vai vientulības. Un lai cik dziļi es tos rakšu, tie tāpat uzkārpīsies augšup un liks par sevi manīt. 
Tā nu lūk, iesākas un beidzas stāsts par to, cik grūti atskatīties uz savu dzīvi, kad tu to klāsti kādam, ar kuru reiz dalīji daļu dzīves, bet kuram tagad tu neesi nekas vairāk par svešinieku.

Nav komentāru: