jau atkal par maģisko puisēnu

Tad, kad cilvēki piemin Hariju Poteru, es automātiski pieskaitu sevi pie tiem cilvēkiem, kuri saka "mana bērnība", lai gan neteiktu, ka biju pavisam maza, kad iznāca pēdejā stāstu sērijas daļa. Neiedziļinoties sīkumos es tomēr piekritīšu, ka izaugu nēsādama šīs grāmatas padusē. Šoreiz es nedalīšos savās izjūtās un domās par stāstu kā tādu, jo tas jau tika izdarīts rakstā "maģiskais puisēns un 9 gadi 6 kladēs ". Varbūt, ja kāds vēlas atsvaidzināt savu atmiņu un uzskatu par to, cik daudz man patiesībā šis, tā manis sauktais, "maģiskais puisēns" nozīmē, var sekot linkam un pārlasīt to, taču, iespējams, ka šis raksts jums, cilvēki, var likties nedaudz saistošāks, ja vēlaties domās nonākt patiesi tur, kur Harija Potera stāsts tika ekranizēts, respektīvi, esmu gatava padalīties iespaidos, kurus man sniedza viena vesela diena "WBs Studio, London"- iekš pasaules, kura apbūrusi tik neskaitāmi daudz cilvēku, un no kuras nevar atrauties neviens, kas reiz tai pieķēries.

Vispirms sākšu ar to, ka ceļš uz šo "pasauli" ir gandrīz vai tāds pats, kā grāmatās- vilciens, autobuss (stāsta variantā tās gan bija jebšu karietes, jebšu laivas), Cūkkārpas galvenā zāle. Protams, tas viss gan nav tik skaisti, kā redzams filmās, jo reālajā dzīvē tu stumies cauri laužu pulkam, bet pirms tam nosvīdis klīsti pa pilsētiņu, lai atrastu savu banku. Un autobusa šoferis vis nav bārdains pusmilzis, bet gan svilpojošs un joku dzenošs brits. Tomēr, līdz tu sāc vērot un aplūkot katru mazāko lietiņu, kas ir aiz galvenās zāles durvīm, ap tevi pēkšņi nāk apgaismība, ka tās ierastās sejas, apbrīnotās lietas un skaudību izraisošās vietas, ir tepat vien, tavas dvašas attālumā. Tad tu šķieti tu tuvu, tik neizsakāmi tuvu tam, kam tu esi kaut reizi vēlējies piederēt. Katrs sīkums tev liek rakties cauri savām atmiņām, un tu vienmēr ar lepnumu spēj atcerēties jebko, kas ar to saistījies. Jā, es jutos ļoti lepna, ja man nevajadzēja ilgi domāt vai censties atcerēties, "kas bija šis; kas bija tas". Tā bija patīkama atelpa no ikdienas, jo pēkšņi es jutos tā, it kā būtu spērusi plašu soli atpakaļ savā bērnībā, ar iedegtu naktslampiņu savā vienguļamajā gultā, sastampājusi segu sev apkārt, lasot kārtējo Harija Potera grāmatu; šķirot lapu pēc lapas, iedomājoties, kā tas varētu izskatīties. Tad, vērojot filmu, kritizēt sevi, cik precīzi mana kreativitāte un fantāzija strādājusi. Bet tagad es biju šeit, nieka soļu attālumā no Dumidora ofisa, Grifindora kopmītnēm, Strupa pagrabstāva, Burvestību Ministrijas, Diagonalejas ielām utt. Un staigāju pa to pašu grīdu, kur staigājis katrs no aktieriem, kuru sejas tagad zina visi, un tās vienmēr saistīsies ar "maģisko skolu".
Darba apjomu un to, kāpēc reizēm cilvēki gaidīja TIK ilgi, lai redzētu nākamo daļu, var novērtēt vien tad, ja ir apmeklēta šī vieta, kas bija perfekta. Iespējams, tā nedaudz spēj sarūgtināt, kad atklājas, ka visas galvenās skolu telpas ir sabāztas vienā, lielā zālē, bet Cūkkārpas pils vispār neeksistē (ko gan lielākā daļa, ieskaitot mani, jau zināja). Kaut gan nekas nespēja sabradāt galveno domu- cik ļoti gan jebkuram, kurš strādājis kaut vienu vienīgu dienu šajā uzņemšanas laukumā, ir paveicies.
Ziniet, es nekad nebiju jutusies tuvāk sev. Tuvāk tam, kas sirdī glabājās kā neaizsniedzami griesti, neizsijājams zelts, neizkausējams metāls. Cik loti īpaši es turu šo pieķeršanos Roulingas stāstam. Cilvēki saka, ka pēc manis neizskatās, ka man varētu patikt tādas lietas, bet jā, jau kuro reizi pierādas tas, ka ne vienmēr skaidrs ūdens parādīs tev it visu, kas ir tā dibenā.