pieklauvēs, ja vajadzēs

Maza, bagāta pilsētiņa ārpus Londonas centra. It kā daļa no lielpilsētas, bet tik atsvaidzinoši tīra un viegla kā alus putas. Reibinoša parka smarža un rāma Temzas piekraste. Ričmonda, bagāto cilvēku rajons Londonā. Esmu bijusi tur pārāk maz, lai izstāstītu vairāk, vien varu pateikt to, ka mana vienīgā brīvā diena šonedēļ bija visai saistoša maniem ego. Es, iespējams, to nožēlošu, ja sākšu klepot vai purduļoties, bet es esmu viena no tiem neskaitāmajiem cilvēkiem uz ielas, kas neslēpjas no lietus, vienalga, cik sterili vai taisni mati būtu. It īpaši vakar, kad, beidzot, atrodot Richmond riverside, lietus sāka tā patīkami gāzt- nevis izsitot smaidu no cilvēka sejas, bet tā attīroši viegliņām. Varbūt visu šo skaisto ainu uzbūra saule, kas spītēja melnajiem mākoņiem pretī, bet tas bija kaut kas nepieciešams. Es pastaigājos gar Temzu, mati bija mitri, bet kāpēc lai gan es par to pieru rauktu? Uz soliņiem mazi, aizķeroši uzraksti, kas veltīti cilvēkiem, kuri sēdējuši šeit pirms es, domājams, vispār nonācu Londonā, ja ne pat pasaulē kā taustāmā lielumā. Un kuri, visticamāk, nekad šeit vairs nesēdēs kaut vien tāpēc, ka viņus elpojot vairs neviens nesastaps. Miruši, jā, pareizi, tāds bija tas riebeklīgais, aukstais vārds.

Šodien, kāda mana paziņa, sēro. Ir aizgājis tuvs cilvēks, pavisam pēkšņi. Skatoties uz viņas saraudātajām acīm, es ieraudzīju sevi, kādus divus mēnešus atpakaļ. Pār manām ribām pārskrēja aukstas tirpas. Varbūt tāda ir tā sajūta, kad tu atrauj atpakaļ vecās rētas. Nu labi, es tās par visai vecām nesauktu. Atkal jau patmīlīgi, ka es, skatoties uz otru, redzu sevi pašu. To, ko izjutu, cik bezspēcīga un vāja biju tad, un cik stipru vai mērķtiecīgi spītīgu tas mani padarīja. Es nemācēju atrast īstos vārdus, vien frāzes, ko pati sev iestāstīju, kad klusumā ar sevi runāju. Vai lietas, kuras gribēju redzēt sev apkārt, kad vakarpusē, mājās pārnākdama, izraudāju visu, kas tajā dienā sakrājies, kas plūda pāri manām sirds malām kā verdošs ūdens. Atliek vien pamanīt citu, ejot cauri tam pašam, sakot to pašu, žestikulējot tādā pašā veidā, kad viss, kuru tik absolūti esi noliedzis, nāk atpakaļ. Klusītēm, klusītēm tas rāpo pa tavu ādu un atnes tev patiesību pašam par sevi. Nē, es neesmu samierinājusies ar zaudējumu. Varbūt ir pārgājušas tās, tā sauktās sāpes, fakts pieņemts, bet es neesmu samierinājusies, un es neatradīšu mieru, līdz tas nenotiks. Iespējams tas skan ļoti depresīvi, bet es nevienam nejautāju.

Un tagad, uz līksmas nots, varu padalīties ar prieku, ko man sniedza brauciens vecajā Londonas autobusā. Tajā, uz kura platformas cilvēki 20. gs. lēca, kad vien tas palēlināja ātrumu, tuvodamies ielas apmalei. Nekas īpašs, teiksiet? Nu, nezinu, bija jauki sajust vēju, stāvot vien centimetrus no ielas malas. Tam visam ir kaut kāda interesanta izjūta. Tā varētu izskatīties brīvība. Lec uz, lec nost no autobusa apmales, kad vien iegribas. Un vienalga, cik tālu tas brauc, kurā ielā tas nogriezīsies, tev pašam dota izvēle. Tā mēs visi braucam pa dzīvi ar šo divstāvīgo autobusu. Kurš pirmajā stāvā, kurš otrajā, kurš pie stūras. Citi sēž tajā un brauc līdz gala pieturai, cits lec tajā biežāk, nekā nošķaudas slims cilvēks. Daži stāv pie apmales un neļauj citiem kāpt ārā, daži paniski baidās tajā ielēkt. Un ir tādi, kas šo autobusu neredz, nekad. Un viņiem nevajag. Bet to, par ko es runāju, neteikšu, jo nevienam ģēnijam nepatīk, ja kāds palīdz puzli salikt, katram tā kaut reizi mūžā jāpabeidz pašam.

Viena diena veltīta man vienai. Es pavadīju to ar sevi. Atceros, ka blogā jau minēju par sev tuvas paziņas teikto par manu vientulību- to, ka es pieradīšu pati pie sevis un būs ārkārtīgi grūti atvērt durvis kādam. Iepriekš es stirpi ņēmu šos vārdus pie sirds, bet tagad man nospļauties. Jā, man patīk mana vientulība, man patīk tikt galā ar sevi, dzīvot savās fantāzijās, kurām IR robeža. Ja tas manai pasaulei uzslien vara durvis, lai notiek. Sasodīts, katram ir savas dīvainības, netikumi un vājības, tātad tā ir mana. Galu galā, pie durvīm var pieklauvēt...