Meitene kā konfekte, tik žēl, ka "Gotiņa".
Varbūt es esmu tāda pelēka, sadriskāta dvēsele, kura visus labos, skaistos un diži apbrīnotos redz citās krāsās. Muļķīgi joki un debili lēmumi, ko tie spļauj ārā no savas mutes. Citi teica, ka tā esot mana greizsirdība un vēlme pašai būt tur augšā. Vai tiešām tas ir vienīgais iemesls, ko visi saskata cilvēkos, kuri vienkārši negrib un nekad nav vēlējušies piekrist tam, kam visi māj ar galvu? Buļļa sūdi. Es negribu būt augšā, kas uzburta no iedomām un sašūta ar vājiem diegiem, kas turēsies kopā vien tik ilgi, kamēr personu pašlepnums un iedomība degs ar sarkanu liesmu. Es zinu, kur es gribu būt, un tā tiešām nav vieta blakus viņiem.
"Es neskrienu pakaļ baram"- tā saka vismaz 65% no tiem, kuri tieši aizelsdamies klunkurē aiz muguras tiem, kuri spožāk spīd, vada un skaļāk runā. Bet tā jau ir loģika- kā gan tu spēsi saskatīt pats sevi, ja stāvi aiz rindas cilvēku, kuri seko tam, kurš priekšā izslējies? Un garāks, drosmīgāks, uzņēmīgāks. Izkāp no rindas un atskaiti sevi.
Ko es domāju par sevi? Es domāju, ka es nesekoju. Vai es piederu tiem 65%? Domāju, ka nē. Taču tikpat labi manu pašas apgalvojumu un apzīmējumu pret mani var pavērst lielākā daļa cilvēku, kuri lasa šīs rindas. Ko es domāju par viņiem? To pašu, ko iepriekš jau teicu- vājajiem vieglāk atzīt, jo nav jābaidās atskaitīties.
Visas manas dienas kā vienas. Ne tās no zelta, ne no sudraba. Tad es tā parakājos pa savu prātu kā pa vecu kartona kasti, kurā samests viss. Es tur atrodu to un šito, visādas cilvēku sejas, vārdus, frāzes. Notikumus, kuriem esmu braukusi pāri kā kravas mašīna. Vēstures atkārtojumus, kurus cilājusi no stūra uz stūri, kā darbojoties ar eskavatoru. Personas, kuras stūmusi ārā kā buldozers. Tājā kartona kastē ir tik gaužām daudz lietu, kas vienmēr manās acīs būs veidotas no zelta, bet diemžēl lielākā daļa ir kļuvušas tik tukšas un svešas.
Kā dzied tajā dziesmā "now you're just somebody that I used to know".
Esmu atdalījusies, nošķīrusies. Un tagad tu esi kāds, ko es reiz zināju. Es runāju par daudziem, tāpāt kā to par mani var teikt daudzi.
Es labprāt tagad sēdētu mazpilsētas parkā uz veca, sapuvuša soliņa, uz kura ar amatiera roku ieskrāpēts Jana+Mārcis. Smēķētu cigareti pēc cigaretes un neskatītos pulkstenī, jo tieši tā ir lieta, ko es neciešu un ko daru pārāk bieži. Es apsolos pavadīt vienu dienu pilnīgi ne reizi nepaskatoties pulkstenī. Tas ir vienīgais veids, kā savākt visas īpašumtiesības uz ciparnīcu un mehānismu.
Klausos SWH, skan Jānis Stībelis. Kā es ciest nevaru Jāni Stībeli!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru