tava klātbūtne- tik vajadzīga un pelnīta

Es šodien pastaigāju pa smilšu ceļu, katrs mazākais zemes graudiņš sprakšķēja zem manām kurpju zolēm. Un mākoņi, draudonīgi tumši, vilkās kopā no visām pusēm. Šaurs koka tiltiņš veda uz pļavu, pāri stublājiem, sausām smilgām un purvam līdzīgu augsni. Tā ir Londona. Tā ir šīs pilsētas puse, ko tik bieži nenākas redzēt.
Tad, vakara noslēgumā, mēs aizgājām uz vietējo pabu, kas patiešām bija drausmīgs. Lietum mazliet smidzinot, mēs iemalkojām alus pinti. Šī bija mana šodiena- brīva, svaiga, burvīga. Jā, man pēdējā laikā nevajag daudz, lai sev atzītu, ka man patīk manas pašas diena. Es beidzot jūtos kā cilvēks, kā persona, šajā darbaholiķu metropolē, kurā es iemīlējos labu laiku atpakaļ. Vienkārši mana mīlestība bija pārāk akla, lai pamanītu to, ka tā man spēj dot to, ko es, tik naivi domādama, varu dabūt savos nagos vien tad, ja esmu tālāk no tās. Varbūt cilvēkiem tiešām vajadzētu palūkoties tālāk par saviem degungaliem.
Un runājot par dienu. Mana diena ir arī tava diena, mēs to dalām pat neredzot. Es saucu to par savu, tu tāpat. Vienalga, kā tu to izmanto- bezatbildīgi, piesardzīgi, kaislīgi, bezrūpīgi, vienaldzīgi, ierasti... Tā ir mana, tava, viņa, jūsu,viņas, mūsu, viņu. Dienām nav noteikta privātīpašnieka. Nav neviens, kurš varētu ar mazu, ķeburainu parakstu to savākt sev. Jā, tās atšķiras ar datumiem, laikiem un nosaukumiem, garumiem, bet mums katram ir savs skatījums, tāpēc nevajag vienam otram pārmest par nevīžību, slinkumu, steigu vai pārspīlēšanu- tu pildi to ar krāsām, skaņām un darbiem kā labpatīkas. 

"Dzīvot lielā, baroka stila mājā ar lieliem logiem, plašiem, tukšiem gaiteņiem un līdz nelabumam sterili tīru dārzu, kur augtu ābeles, no kurām neviens neplūktu ābolus. Un māja būtu nāvīgi klusa, viens otru varētu atrast vien pēc vairāku desmitu minūšu meklēšanas."

Tas ir fragments no mana 2011. gada 29. jūlija ieraksta "varbūt tomēr esmu bohēmiķe". Tas mazais teksts izsaka visu manu mazo vēlmju sarakstu uz doto brīdi. Kas to lai zina, vai vien pēc dažiem desmitiem gadu, es pārlasīšu šīs rindas un pieķeršu sevi paredzot savu nākotni, jo es pēc tās tiecos. Stiepos un saķēru.

Es tevi redzēju sapnī. Mēs atkal bijām kopā, un tu man teici: "darīsim to, līdz mūsu kāzām". Tad tu noskūpstīji manu roku un aizgāji. Kāds murgs. Kāds salds, naivs un bezcerīgs murgs, lai gan pamostoties es cerēju, kaut tā uz pusi būtu patiesība. Ne par kāzām es runāju, bet gan par tavu klātbūtni. Tā šobrīd būtu tik vajadzīga un pelnīta. Reiz man tuvs paziņa teica: "Nepaliec viena, Jolanta, uz ilgu laiku. Tas tevi iedzīs vientulībā un pieradumā pašai pret sevi." Velna pēc, kāpēc gan viņam  taisnība, ne?

Esmu nolikusi beigu punktu savam blogam. Nē, nē, bez panikas, es to noteikti neslēgšu tuvāko gadu laikā. Ir vienkārši jābūt beigām, un es esmu nolēmusi, izlēmusi, izdomājusi, piekritusi sev. Es slēgšu to tad, kad piedzims mans pirmais bērns. Kāpēc? Jo lai sāktos kas jauns, ir jābeidzas kam tādam, kas iesākts pirms jaunā. Jā, varbūt ne visos gadījumos, bet tā dzīvē ir sevi jāvada. Tā kā, es ceru, ka mana izdoma līdz šim notikumam neiztecēs kā eļļa no karstas pannas.