311

Vakardiena bija atceres diena, tikai ne tādā sēru noskaņā. Tikai vēlu, vēlu vakarā es aptvēru, ka tieši pirms gada, divpadsmitajā jūnijā, es sēdēju gaisa kuģī un caur mākoņiem peldēju mājup, tik ne šogad. Šogad es palieku te, izbaudu Londonas vasaru, vēlus vakarus, iespējams tikpat vēlas pastaigas kā Latvijā, taču, jā, fakts, ka tev ir darbs, visu maina. Šī būs pirmā pilnā vasara, kad neesmu Latvijā. To, vai tas jāskata negatīvā apgaismojā, spriedīsim augusta beigās.

311 pakāpieni ir pievarēti, kabatā sertifikāts. Monument ir nomaļš, garš tornis, kurš būvēts godinot Lielo Londonas ugunsgrēku, kas notika 1666. gadā. Kopējais pakāpienu skaits, kas jāpārvar, lai varētu nonākt virsotnē un raudzīties metropoles celtņu džunglājā, ir 311. Aizelsdamies, plaušas izkārusi, lai vēdinās, es nonācu augšgalā, pavadīju kādas minūtes desmit, kāpu lejā un, pirms izejot no celtnes, saņēmu gandrīz vai debešķīgi jauku pārsteigumu- sertifikātu, kas apliecina, ka esmu izrāpojusi ārpus mājām, lai veiktu šo pagaro ceļu augšup. Tas liek sev pašam uzsist uz pleciem, lepni izsliet zodu un aizmirst par iztērētajām trim mārciņām. Nieka papīra kopija, kas liek smaidīt vien idejas pēc.

Vakar mana kolēģe vairākas reizes teica, ke esmu iemīlējusies. Tik vien tādēļ, ka pieļāvu neskaitāmas muļķīgas kļūdiņas un nespēju koncentrēties ne uz ko, kas bija pienākumu listē. Vēl jo vairāk man trīcēja rokas, kad patiešām "īstā persona" bija rokas stiepiena attālumā. Gribējās visā rīklē nobļauties: "Pie visa vainīgs viņš!", un rupji norādīt ar pirkstu. Bet, protams, es klusi, sevi glaudīdama, mēģināju izturēties tik dabiski, cik nu man, kā jau tajā ziņā neveiklai personai iespējams.

Vislielākais muļķis ir iemīlējies cilvēks. Dumjš kā plīša lācis, kautrīgs kā nobijies kucēns, neveikls kā resns pavārs. Visas šīs trīs īpašības ne reti sanāk redzēt kopā, ja vien persona pati par sevi nav debila. Taču tad,  kad tev galvā danco mazi vīriņi ar plikiem dupšiem un sudraba spārniņiem, un pūkaini rozā truši grauž svaigu, zaļu zāli, bet mākoņu malas smaržo pēc cukurvates ( vai tie čurā varavīksnes), šīs trīs īpašības kā zelta likums tevi apvij kā vīteņaugs, sašņorē kājas un nelaiž vaļā, līdz kaut kas netiek darīts lietas labā. Ir grūti nepamanīt iemīlējušos. Viss šis process ņudz pa gabalu. Tikai nedaudzi spēj noturēt līdzsvaru un nepaklupt, kad tas viss peld uz augšu. Un lai visuvarenais glābj tos zaudētājus, kuri tam visam turas pretī kā spītīgi auni, jo ne viss, kam tu pretojies, ir pelnījis tik ignorantu attieksmi. Man, piemēram, pašai par sevi nāk smiekli. Slēpti, bet skaļi. Arī šoreiz es ļoti izteikti un uzspēlēti raucu pieri un izmisīgi gari noliedzu šo šķietami apkaunojošo faktu ar atbildi:

"Me? In love? Oh hell, no.. no way! NOOO!!"

Laikam jau no malas tas tiešām izskatās smieklīgi. Spirinies kā zivs pa smiltīm un tiecies pēc ūdens. Kur tumšāks, kur drošāks, kur mazāk redzams.