Laikam vairs nav pilnīgi nekādas realitātes garšas. Es to vairs nejūtu. Agrāk man šķita, ka katrai dienai ir savi grami un šķautnes, bet tagad es truli noskrienu dienas pēc dienām; dzīvoju no notikuma uz notikumu. No-tikt. Tikt. Tā lūk. Tik tikt uz priekšu. Vai tā es gribu nodzīvot šos gadus? Nē, noteikti nē. Es sevi gan paijāju kā maza bērna galvu, saku, ka tas jau tik brītiņu, gan jau laiks atkal būs ziedošs un vērtīgs kā vīna dārzs. Taču man šķiet, ka esmu iestrēgusi atkārtojumā kā skaņu plate. Tam, ko izmetu ārā, var būt trīsreiz lielāks cipars, nekā sākumā.
Es redzēju tevi sapnī, un tā bija gandrīz i vai pēdējā reize, ko varu atcerēties, kad esmu skatījusi tavu seju. Tik pazīstama, tik zināma. Un šeku reku mēs atkal stāvējām turpat, deja vu, tik citi personāži. Kaut es vairs sen neko kņudinošu šajā gadījumā neizjutu, manas dusmas un vilšanās skrēja pāri sirds malām kā verdoša lava. Tu mani atkal izvazāji, piemāniji un sadurstīji. Ak, tu nelaime mana! Ne redzēt, ne nojaust, tik' dumji cerēt, ka vēsture neatkārtojas, ja tu no malas diriģē. Es piecēlos no galvas sāpēm un ņurdēšanas, tā liku sev domāt, bet nē, tur vairāk nostrādāja mans niknums uz tevi. Uz cilvēku, kurš man uz ceļiem lūdza piedošanu par pastrādāto. Lai gan liekas, ka zinu katru mazāko stūrīti tavos dvēseles dziļumos, man šķiet, ka kaut ko tādu tu varētu izdarīt atkal, atpakaļ neatskatoties, jo cilvēki mēdz būt zvēriski lopi, kuri badīs un saspārdīs iežogojumu, kas vienreiz jau tika nojaukts.
Man nešķita, ka es par šo lietu domāšu tik ilgi. Tā nav taisnība, tas ir tikai mans zemapziņas mēsls, kas uzpeldēja augšup vien tādēļ, ka gulēt ejot es domāju par daudz. Un tomēr. Katra mazākā kripata, kas atkritīs no tā, ko jūs tur kopā kaļat, manī ieviesīs nepatīkamas šaubas. Tāpēc sargies. Visticamāk manas dusmas tev nenoraus galvu, bet pārlauzīs to kopējo, kas knapi atguvies no trausluma. Dīvaini, liekamies tik tuvi cilvēki, bet tas, kas mums kopīgs bijis, ticis tik bieži dragāts un plēsts.
Kā lai savā dzīvē atrod vietu cilvēkam, kurš tur nevēlas būt? Pārmetumi, pārmetumi un dzīves nežēlības, man aizvien šķiet, ka reizēm uz manas galvas tās ber par daudz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru