Viena vienīga lieta, ko secināju- mēs bijām diezgan tuvi, bet vienam no mums bija visai viltīgs prāts, bet otram aizmiglotas acis. Visu šo laiku es biju domājusi, ka varbūt otrs bija bailīgs, iekšēji trīcēja kā zaķis, kas pārbījies no skaļa trokšņa. Es maza būdama reiz uz apli trenkāju trusi apkārt žogam, līdz tas sāka spalgi kliegt. Jā, truši aiz stiprām sirds klauvēm spiedz. Tas bija aiz bailēm, nedrošības un uztraukuma. Un tas pats, man tā domāt, notika arī ar viņu. Es trenkāju, mēģināju iedzīt stūrī, bet nekā.
Šodien, nebeidzamo interneta problēmu dēļ, kas mani pilnībā dzen ārā no pacietības, es garlaikota vāļājos pa gultu un atkal vazājos pa saviem atmiņu gaiteņiem. Es vienmēr atsperos pret tevi, kā pret sienu, kas stāv priekšā un nebrūk kopā. Tu man tiešām traucē, esmu to teikusi jau neskaitāmi daudz reižu. Vai es vainīga? Iespējams arī es.
Tomēr, es saku, ka šī persona mani apspēlēja kā mazu ezi un uzlika uz pieres melnu, uzkrītošu zīmogu, kuru es mazgāju nost ar ziepēm, spirtu; aizieķēju ar krēmiem, kosmētiku un citiem mēsliem.
Tu gan valkāji ļoti labu masku. Es nemanīju nekā. Un kur lai tagad liekos es, kurai maskas uz sejas nav bijis nekad?
Laiks mani atveda uz šejieni. Dzīvoju es savā vientulībā un lādu savu pagātni tā vietā, lai mainītu ko tagadnē un spertu pirmos soļus nākotnē. Tikai tagad manī ir vairāk vienaldzības, nekā emociju. Es vairāk ieklausos sevī, to, ko gribu sev teikt, jo agrāk tā bija nesaprotama murmulēšana tik vien tādēļ, ka tu visu sajauci kopā, es atradu sevi pa vidu visam, nezinādama, uz kuru pusi iet.
Un šobdrīd, kad esmu uz savas takas staigājusi jau labu laiciņu, man tev ir tikai viens sakāms- man ļoti žēl, ka tu iztērēji tik šaušalīgi daudz laika, lai spēlētu lomu, kuru tev neviens taču nelika pieņemt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru