Šodien es pavadīju vienu pilnu dienu Oksfordā; pilsētā, kas skan tik galanti un uzvalka biksēs iespīlēti. Parasti lietus ir mans draugs, bet šoreiz tas gan laikam būs savu skādi nodarījis- esmu nošķaudījusies jau rekorda cienīgu reizi. Slapjām kājām es staigāju cauri Oksfordas ielām, brīnījos cik pilsētas izvietojums organizēts un vienkāršs. Es pārliecinājos par to, ka šī ir viena no vecākajām un senākajām Anglijas pilsētām, par ko liecināja arhitektūra- mūra celtnes un putekļiem klāti baznīcas griesti. Atkal iebāzu degunu Harija Potera filmu lokācijās, no kā, šķiet, nekad nenoguršu. Nenoturējos un paviesojos veikalā, kur itin visas grāmatas maksāja vien nieka divas mārciņas. Man tā, protams, bija kā paradīze. Kāri lūkojos antikvariātu veikalu skatlogos. Ja Oksfordai būtu sava smarža, tad tā, droši vien, smirdētu pēc pergamenta un slapja māla. Un tintes. Šī Anglijas pilsēta varbūt mani neaizrāva uz visiem simts, taču noteikti nenogurdināja vai negarlaikoja. Es atklāju faktu, pēc kura gribējās pašai sevi nopērt, ka nebiju zinājusi agrāk. Man kauns te to rakstīt, tāpēc vienkārši izlaižam vienu rindkopu, paldies.
Mani pārņēma skaudība, redzot tos snobos studentus soļojot pa ielām ar savām perfekti rojāli zilajām žaketēm un emblēmām pakrūtē. Atstutējoties pret vecas ēkas kolonnu vai pārlicinoši iet garām zīmēm "no visitors allowed beyond this point". Nav jau tā, kā runā- tikai bagāti purduļi tur kā gaiļi staigā. Es neredzēju nevienu, kuram uz pieres būtu uzspiests acīmredzams "Oksfordas zīmogs". Stereotipi cilvēci noēd aizvien biežāk un biežāk.
Es ticu, un es ceru, ka kādreiz arī manas kājas spers soli pa šīm baltajām, senajām trepēm augšup uz auditoriju, pretim lektoram, pretim panākumiem. Ja ne tur, tad citur.
Vārdos neizsakāmi vēlos braukt uz Černobiļu un Aušvicu. Tā gribas, ka ar kulaku pa galdu jādauza. Es varu atteikties no smilšu pilīm saulainas pludmales piekrastē vai skābi rūgtu kokteili palmu nosētā ceļmalā, man prioritāte ir šīs divas vietas, kas kliegtin kliedz, lai es braucu, pirms vizītes noteikumi nav krasi mainījušies. Varbūt es tagad neizklausos pēc ordināra ceļotāja, taču tā esmu es, kas runā, tāpēc man var piedot šīs prasības. Ar katru dienu es gan palieku aizvien vientuļāka un vientuļāka ceļotāja, bet man tas nekad nav traucējis. Es varu izbaudīt ik mirkli, ik lietu, ik sprīdi un domāt pie sevis par to, kam tajā brīdī ir vislielākā nozīme. Esmu analizētāja. Sapņotāja. Fantazētāja. Darbā katru mīļu dienu mani uzrunā ne mazāk kā simts, divsimts dažādu tautību, vecuma, dzimuma cilvēki un man vienmēr jābūt laipnai, smaidīgai, atsaucīgai. Es nevaru izrādīt dusmas, ja kāds mani nokaitina; nedrīkstu būt rupja, ja kāds mani aizvaino; nedrīkstu skumt, ja man kas noticis. Man jārunā, jāzina, jāpalīdz. Jāgrib, ja negribas. Tagad, palūkojoties uz to, kāda biju agrāk, lielākajai daļai manu draugu tas šķiet pat nedaudz neiespējami. Bet es daru. Daru, līdz nogurstu. Ceļoju mājup, kā zivs plūstot cauri tai steidzīgo cilvēku jūrai. Un ja tās 48 stundas, kas man nedēļā dotas, lai atpūstos, ir jāpavada klusumā vai izvēloties pašai savas emocijas, tā tam jābūt. Ja mani tas savā ziņā padara par vientuļnieci, lai tā būtu.
Mamma reiz man pārmeta, ka es neesmu tik jauka mājās, kā esmu darbā. Viņa mani nesaprata. Man maksā par to, lai es uzliktu šo masku un smaidītu personām, kurām pelēkajā ikdienā es pat nepievērstu nekādu uzmanību. Es esmu cilvēks, kurš nevēlas stiept mājup lietas, kurām nav garīgas vērtības; kas ir spēle, kurā tevi stumda kā labpatīkas. Tu esi kauliņš viņu rokās, pat ja tavs raksturs ir titāna stipruma. Tāpēc es esmu tas, kas es esmu šīs 48 stundas nedēļā vai tās dažas stundas dienā, kad manas istabas durvis aizveras. To, ko daru aiz tām, nevar saukt par "pilnīgu mani", pat ja vienmēr esmu teikusi, ka esmu patiesāka par zvērinātu liecinieku. Apkārt vienmēr būs kāda čaula.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru