Šīs pēdējās dienas ir pavadītas karaliski labi. Elizabete Otrā ir nosvinējusi savu dimanta valdīšanas jubileju, esmu pamanījusies šur tur pa vidu visam pūlim iespiesties un piedalīties, kaut neesmu brite. Lai arī man ļoti patīk/fascinē karaliskā ģimene un viss, kas ap to saistīts (tajā skaitā hercogiene Keita, kura manā skatījumā ir patiess sievietes ideāls uzreiz pēc nelaiķes princeses Diānas, kura ir manis iedvesmojoša persona numur viens), es noteikti neesmu no tiem, kuri gulsies uz trotuāra dienu agrāk un skaitīs minūtes, līdz varēs uzmest aci karalienei. Tāpēc, jā, es nebiju viena no tiem laimīgajiem, kam palaimējies skatīt šo veco kundzi vaigs vaigā. Tomēr es biju tur, un tas ir pats galvenais. Tagad man blakus gultā vāļājas suvenīržurnāli, kuros ir desmitiem fotogrāfiju un aprakstu par šīm četrām vēsturiskajām dienām, kuras lielākā daļa, tāpāt kā es, pavadīja brīvi un varbūt pat nedaudz pacilājoši.
Man ir saraksts. Vēl neuzrakstīts, labojams, papildināms. Saraksts ar lietām, ko vēlos vai nu izdarīt, vai nu redzēt, pirms dodos pie visiem svētajiem. Tā augšgals ik pa laikam mainās, bet tam nav beigu gala. Kaut kur pa vidu es esmu izsvītrojusi punktu, kas saucas "redzēt Stounhendžu". Iespējams, ka lielākā daļa no jums tagad kļuva par kripatiņu skaudīgāki, nekā iesākot lasīt manu rakstu, bet es teikšu godīgi, ka liels iemesls tam nebūs, jo patiesībā šis neizskaidrojamais, senais akmeņu krāvums-izvietojums neizsauca manī nekādu lielo sajūsmu. Necerēti es manīju arī latviešu ģimenīti, šķiet, ka meitene bija atvedusi arī savu māti un tad, pavisam stulbi, smieklīgi uzspēlēti (kas tāda tipa meitenēm ir raksturīgi), viņa jautāja :
"Nu, vai jūti iekšējo pacēlumu, sajūsmu? Vai jūti saviļņojumu, kas kāpj uz augšu?"
Mātes flegmātiskais skatiens un simboliskā klusēšana mani uzjautrināja un pilnība atainoja manas emocijas. Cik patiesībā milzīgu var uzpūst pasaules mazākumu! Domājams, ka visi mani garlaikoti zinātniski pētnieciskie paziņas šajā brīdī met krustu sev pāri un nomelno mani, cenšoties pierādīt Stounhendžas patieso nozīmi, apjomu, varenumu, bet sitiet kaut mani nost, es it nemaz nevēlos ienirt tajā iekšā pat pa centimetru dziļāk. Varbūt es izklausos ne pēc sevis, jo tā jau manī kultūrvēsturiskas vietas vienmēr izraisa sajūsmu, neizmērojamu interesi, taču šķiet, ka šis vairāk manā dzīvē būs kā fakts, kam vienkārši jāstāv mana mūža lapaspusēs kā izplūdušam zīmogam.
Dažiem no mums ir kaitinoša īpašība, kas spītīgi karājas, kaut citi no malu malās cenšas to ar āķiem noraut. Tā ir melanholiska atgriešanās pie lietām, kas tāpat novedīs tevi tur, kur tās vienmēr tevi noved. Es nesaku, ka pati esmu labāka, jo diemžēl arī es reizēk krītu par upuri šim notikumu atkārtojumam, bet es nekāpju uz viena un tā paša grābekļa desmit reižu, jo tas jau nu ir neapskaužami daudz. Man apnicis būt iecietīgai un saprotošai, jo diemžēl tas, ka tavi centieni un darbs ir, kā teikt, neuzspēlēts piemērs tiem, kuriem tā gribas parādīt īsto virzienu ceļiem, kas ejami, nekur tālu nav noveduši nevienu, par kuru plānots.
Es esmu tik vīlusies un dusmīga, ka gribas dauzīt galvu pret viscietāko betona sienu. Bet nē, ne dusmīga, jo tās ir vairāk kā izjūtas un vārdi, kas sitas uz augšu kā verdošs ūdens no katla. Visticamāk esmu ļoti nogurusi no savas kritikas, ko esmu pēdējos gadus veltījusi šai tēmai. Ir tik apnicīgi runāt, ja neviens neklausās, jā, bet vēl apnicīgak un nogurdinošāk ir runāt tad, ja otrs tavu teikto tāpat ar laiku atsviež atpakaļ, arī pats sperot tik daudzus soļus atpakaļ.
Man tas ir tik ļoti, ļoti apnicis, ka vairs neredzu cerību. Klusēt vai neklusēt-tā ir mana izvēle.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru