Dream. Dare. Do.

Es, patiesībā, ļoti vēlos tevi satikt. Vienkārši manā galvā pavisam nesen ieskrēja tāda doma. Ideja aša kā zibens. Reizēm liekas, ka manā prātā zibeņo doma pēc domas, nogrand pērkons un es rīkojos. Bet ne šoreiz. Es, šķiet, aizvēršu aizkarus šai trakajai, dullajai idejai, ka man vajadzētu sapakot kopā zobu birsti, roku krēmu un nopirkt vilciena biļeti, lai pēc minūtēm simts stāvētu stacijas foajē un nervozi meklētu tavu skatienu, kas nav redzēts gadus simts. Man liekas, es tevi vairs nepazīstu, tu esi cita persona; es tāpat. Tomēr. Lai nu kas būtu mūs šķīris, lai ko tik mēs zemapziņā nedalītu, dienas sliktas un labas mums abiem atmiņā noglabātas. Es varbūt kādu dienu noglabāšu šīs dienas un uzaršu jaunu sākumu, ko mēs sāksim tai dienā. Es tikai gribu zināt, mazlietiņ apdomāt, vai tam visam būs labs iesākums; vai vispār iespējams atjaunot draudzību, kura skrējusi cauri tik drūmai pilsētai. Lai gan vienalga, kuram tas liksies pārsteidzoši, šokējoši vai nepieņemami; man tomēr gribētos tevi uzmeklēt.

Tajā dienā mani bija pārņēmusi tāda kutinoši dīvaina nostaļģija, kurā es sevi pieķēru domājot par personām, kuras nu es ļoti negribīgi pieminu. Lielāko daļu no viņiem. Taču ir viens, pavisam solo cilvēks, kuru es vēl aizvien uzskatu par savu draugu, lai vai cik daļās un driskās būtu sašķērēti mūsu ceļi. Tā pagātnes daļa ar manis pašas spēku un niknuma palīdzību ir reti sastopama manā galvā, tāpēc es brīnos, ka biju šo personu pēkšņi nosēdinājusi uzgaidāmajā telpā. Visas tās mazās radības manā galvā šiverējas un mēģina laist viņu tālāk par to līniju, aiz kuras es daru, nevis tikai runāju. Izskatās, ka es vienkārši negribu, negribu, pat ļoti ļoti negribu šim cilvēkam blakus redzēt visus tos pārējos, kuri man ir tikpat pliki un auksti kā ceļmalas stabi. Es nebaidos. Es neesmu persona, kas baidās no tiem, kas darījuši manu ādu tik biezu un zobus tik asus kā zobratus, man tas viss būtu kā ļauns murgs, kurā vajadzētu kontrolēt katru mazāko šūniņu. Es gribu redzēt viņu vienu. Mums, šķiet, būtu tik daudz kas pārrunājams. Mēs neapklustu. Vismaz ne es. Tā man šķiet tagad.

Dažas stundas atpakaļ es pārskatīju savus tetovējuma semplus. It kā izlēmusi, it kā neļauju pārdomāt. Tad es uzlecu uz savas domu sintēzes līnijas, kas tik mainīga, kā notis uz nošu līnijām, no tām izlēca doma kā stabila māja, kas tagad iekalta manā prāta, un es to nevaru izstumt āra. 3D- dream, dare, do.
Sapņo, uzdrīksties, dari. Trīs vārdi, pēc kuriem cenšos dzīvot. Un, jo ilgāk laiku pavadu šeit, jo stiprāk spiežu sevi pieņemt lēmumu, jo tuvāk es esmu šim vārdu savienojumam. Es laikam zinu, esmu pārliecināta, ka nekas mani nevar apturēt.

Ir tikai viena, sasodīti sarežģīta, bet īpaša lieta, ko sauc par dzīvi. Ir tikai viens, sasodīti svarīgs, bet nozīmīgs fakts- tā ir mana. Ir tikai viens, sasodīti grūts, bet pareizs lēmums- es vēlos to nodzīvot tā, lai nav žēl nekā.