I'll keep marchin' on

Man likās, ka jāiegriežas blogā, kamēr mani nav pametusi iedvesma. Esmu mājās, savā gultā, jūtu māju smaržu, pēc kuras laikam drīz būšu izslāpusi. Esmu izdzērusi 2 šņabja glāzītes, esmu atvadījusies no dažiem cilvēkiem, kurus vairs nesatikšu. Sajūtas, protams, nebija vienas no patīkamākajām.
Taču tas pagaidām manā galvā ir mazsvarīgi. Iedvesma man galvenokārt radās no kādas meitenes bloga ieraksta, kuru es regulāri lasu, jo šķiet, ka viņas izjūtas ir stipri līdzīgas manējām. Un tagad es tā padomāju, ka cilvēki (nu tak jā, tajā skaitā arī es, jo es esmu cilvēcisks cilvēks) ir tik ļoti tuvredzīgi, ja runa ir par kādu, pret kuru tu ko jūti. Ko tādu, kas reizēm, šķiet, traucē tev koncentrēties. Patiesībā muļķīgi, ka tu atsevišķā momentā neredzi nevienu citu, kā tikai to vienīgo personu. Un neko vairāk it kā nevajag- reizēm pat aizmirstas, ka ir jāpaēd un jāpadzeras. Ka jādodas mājās. Bet, ja nu nekas vispārīgi idejas ziņā nesanāk, ko tad? Mest virvi ap kaklu? Iet slīcināties? Žēlsirdīgi lūgt dzīvi un prātu izraut visu bijušo un esošo? Nesaskati jēgu? Es arī ne.
Šobrīd klausos "One Republic- Marchin' on", kurā galvenā domā ir tāda- "pat ja jūties sūdīgi, tev nekā nav, gribas padoties- turpini iet savu ceļu un beidz čīkstēt". Kaut kā jau ceļu turpināt var, taisnība. Aprautas jūtas pret kādu gan ir daudz smagākas par fiziskām sāpēm, jo tām nav zāļu, bet neviens vēl nav no tā nomiris pats no sevis. Var gribēt tiekties pie viena vienīgā, ko prātā satiec katru dienu, taču nevar mūžīgi ļauties fantāzijai un nostaļģijai. Es zinu, ka spēju un spēšu dzīvot tālāk, jo es nevēlos, nē, pareizāk sakot, neesmu gatava upurēt sevi tam, uz ko otrs, šķietami, nav gatavs. Kāda jēga atdot sevi visu, ja otrs to nevēlas?

"Man tiešām nebūtu žēl,
Dotu, ja būtu ko dot.
Zini, tagad vēl nē…"

 Varu meklēt izeju, gaismas slēdzi tumšā istabā, izsakoties tēlaini. Varu censties atrast dzīvē lietas, kas sagādā smieklus, mēģinot atslēgties no tā, ko vēlies piedzīvot. To visu var izdarīt, nav nekādas jēgas noliegt. Gribētos kaut viss būtu man tik vienkārši. Taču šoreiz viss ir pavisam savādāk, nav kā citas reizes. Kāpēc? To tik es vien zinu.
Bet es nezinu vien vienu. Vai es patiešām esmu tik sūdīgs cilvēks? Nē, nu ne jau tā. Kāpēc man tā vienmēr sanāk? Sanāk tā, ka es apraujos, atraujos, apdedzinos. It kā kaut kur būtu ierakstīts, ka man nedrīkst veikties. Ka viss var ātri beigties. Kādu laiku bija tā- kad gribēju, tad viss beidzās un jau nākamajā dienā es maršēju pa dzīvi tālāk. Tāda vecā, labā Jolanta. Bet tagad kaut kā nepatīkami kaklā niez, ne no saaukstēšanās. Tā, it kā sakāpj kaut kas kaklā, acis tā nedaudz sūrst un tā tālāk. Un gribas ko mainīt, ko vērst par labu. Gribas turpināt maršēt pa dzīvi, nevis nolaist rokas un teikt "ai, lai taču ir" un nepriecāties par dzīves dāvāto laiku sev.
Agrāk es biju maza un vēl nedaudz glupa.
Bet es domāju, ka būs ļoti, ļoti labi. Vien pavisam īsu brīdi atpakaļ es iedomājos, kā būtu, ja kādu dienu izdzistu tas, kas šobrīd ir manā sirdī. Un pilnībā palika tik silti. Tā, it kā viss kārtībā, salauztais ir salabots. Atpakaļ ierindā! Un tad es nejustu neko, ja redzētu, ka mana iespējamā laime un prieks tiek kādam citam. Viss būtu pavisam vienkārši un lakoniski: es, tu, agrāk, bija, beidzās, dzīvojam tālāk. Atbraucu, satiku, parunājām, aizbraucu, visi priecīgi. Nevis- nebraukšu, negribu, būs smagi, netaisnīgi! Šobrīd esmu sērīgi noskaņota, tas tiesa. Taču redzu turpmāko pavisam gaišās krāsās. Esmu kā frontes ierindnieks, kurš zina, ka pēc smagas kaujas tiks atvaļināts un apbalvots. Nav laika hospitalizēties vai dezertēt.. Haha, nu tagad gan es pati sasmējos. Kā gan man patīk dramatizēt! Es nekad nevēlos, lai kāds domā, ka man ir tik grūti, ka būs grūti iet savu ceļu. Nevienam man nav jāsaka, cik vāji iekšēji jūtos, neviens nedrīkst būt augstās domās par sevi, piemēram: "Jā, es valdu pār viņu.". Neviens faking nevalda pār mani.
Tā dziesma mani atgriež pie vēlmes sākt sevi dziedēt, jo laikam jau jā, viss tā pamazām sāk beigties. Kas to lai zina... Galu galā, neviens neko man nesaka. Kā gan lai es ko saprotu, ja man neviens neko nesaka? Atliek secinājumus izdarīt pašai. Nevar man pārmest, ka es visu vienmēr atkal izdomāju pati, ja neviens nerunā, nebrīdina, nedod mājienu. Man vajadzīga bija tikai atbilde uz vienu jautājumu, taču, kā izskatās, šis jautājums sekos man līdzi līdz brīdim, kad viss, kas manī vārās, iztvaikos pavisam. Lūk, tāda ir tā dzīve! Pasāpēs, pāries. Es taču gribu priecāties, ne skumt, vai ne?
Jāiet laikam gulēt būs.
Jau vēls.