atbalsta vērtība

Kauns. Kauns. Vēlreiz kauns. Tik apķērīgi, inteliģenti un gudri jaunieši krituši stulbuma, naivuma un acīmredzama apmāna nagos. Visstiprāk pa pieri sist gribas par tiem, kurus es saucu par saviem "prāta kolēģiem", jebšu personām, kuri vienmēr likušies tik gudri un grūti apmānami. Tiešām? Atliek vien jums pasniegt rozā nopūderētu un glaimojošu tvītu ar piedāvājumu laimēt jaunākās tehnoloģijas brīnumu un viss, iekrītat jūs šajos melos kā pilnīgi idioti. Es ļoti atvainojos, ja esmu kādu ar saviem niknuma un izmisuma tvītiem aizvainojusi, taču jau kopš pirmās dienas es jūsu stulbumā vairs vienkārši nespēju noskatīties.

Tagad, kad esmu izlādējusi savu šī brīža mazo sāpi un vilšanos, ir laiks pievērsties kam nedaudz svarīgākam, jebšu lietām, kas griežas man apkārt kā zemeslode Saulei. Es kādam jau paspēju atzīties, par ko runāju savā iepriekšējā bloga rakstā. Izstāstīju savu lielo vēlmi. Diemžēl viss nebeidzās kā cerēts. Tik ļoti vajadzīgā atbalsta vietā es uzņēmu jautājuma birumu un, diemžēl, nervozitātes akcentu balsī. Tātad, lūk, kā es tieku "apbalvota" un vilkta atpakaļ, kad beidzot gribu pati iet uz priekšu. Dzīves periodā, kad man tiešām gribas lai kāds beidzot man teiktu, ka tam jau sen vajadzēja notikt. Dzīves periodā, kad man pavisam galīgi apnicis strādat, strādāt, strādāt un aizmirst par saviem ego, par sevi kā personu, par saviem mērķiem un vēlmēm.

Es jau minēju, ka nespēšu palīdzēt, ja manas pašas dzīve vēl aizvien ir puscelta kā stroikas kārtējais objekts. Es nevēlos būt viena no tām personām, kas iegrimst pienākumos, sirds sāpēs un žēlsirdībā, tādējādi norokot pati sevi. Uz mani nevajag paļauties kā uz pašsaprotamu lietu, jo cilvēkus nevar iestādīt zemē kā kokus- no tiem nevar ābolus noraut tad, kad pienāk sezona; kad vajag. Man negribas visu savu atlikušo dzīvi nosēdēt kaut kur, iesūnot un palikt.

Man ir laba sirds, to zina mani tuvākie, bet varbūt laiks darīt arī ko tādu, kas man pašai liks par sevi tā domāt. Patiesībā man dzīvē nav galvenais, cik daudzi mani laika izskaņā zinās un pazīs. Pats svarīgākais ir tas, ka vismaz daži mani atcerēsies kā labu cilvēku. Kā reiz es lasīju: svarīgākais nav slava, bet gan tas, ar ko tā iegūta.

Visu laiku mani plāni ir tikuši apšaubīti un apklāti ar riska varbūtību. Ļoti daudz esmu viena pati devusi sev jāvārdu un atļauju, pati sev situsi pa plecu un uzmundrinājusi. Tad bija vienalga. Tagad? Pietiek. Šoreiz man patiešām ir vajadzīgs atbalsts. Visu to melnāko un grūtāko darbu es paveikšu pati, man tikai gribas, lai šo vienu vienīgo reizi man kāds pasaka: "Būs labi, tā vajag!". Un ja arī šoreiz es neko nesaņemšu, tad man būs līdz kaklam. Es turpināšu soļot viena pati.

Tāpēc padomājiet divreiz, kas jums sakāms, kad kāds, kurš jums ir tik ļoti svarīgs, atklāj kārtis jūsu priekšā.