viss ir pavisam normāli

Savulaik es blogoju un klāstīju, cik ļoti stipri esmu iemīlējusies, bet cik ļoti nepareizi tas viss ir, un ka man ātrāk tas viss jāizbeidz. Jāpieliek punkts un jāizmet. Es to izdarīju gadu atpakaļ un nespēju vien nopriecāties, cik labi jūtos, cik lepna esmu un atvieglota. Tagad pat reizēm sapnī redzot viņu es negribu iet atpakaļ, neļauju viņam mani pierunāt vai iestāstīt, cik trakoti viņš mani mīlot, vēl aizvien. Žēl gan, ka tas ir tikai sapnis, jo es jau nu tikpat trakoti vēlētos tev pateikt, ka neticu ne zilbei, ne skaņai, ko tavas lūpas izdveš. Un vēl trakotāk man gribētos tevi atgrūst. Rīcība runā skaļāk par vārdiem.

Vakar mēs ar Karīnu devāmies Harija Potera tematiskā pastaigā pa Londonu, gida pavadībā, kurš bija brīnumaini jauks britu puisis vārdā Viljams. Uz īsu brīdi man viņš dikti patika, tūres beigās bija žēl iet prom. Taču tagad jau tā ir kā maza atmiņa no vakardienas, kuru atceroties gribas smīkņāt un smaidīt. Viljams man lika apdomāt par to, ka es jau ļoti ilgu laiku esmu bez puiša. Ja nemaldos, tad manas pēdējās, nopietnās un neslēptās attiecības beidzās aptuveni divarpus gadus atpakaļ. Pec tam man ir bijuši slēpti, nejēdzīgi, dvēseli plēsoši sakari, kuri ir visai tālu no jēdziena "attiecības". Kad tu sevi maldini, liec noticēt acīmredzamajam neiespējamajam. Un es sevi maldinot necienīju. Tobrīd man, protams, bija vienalga, vai es esmu daļa no kā nopietna, kam ir jūtama nākotne. Tobrīd es dzīvoju uz riska un labsajūtas robežas, kad galvenais bija izbaudīt mirkli, nevis atzīt neveiksmi un bezjēdzību tajā visā.  Tobrīd es dzīvoju ar savi sirdi un atslēdzu prātu; tas bija laiks, kad man patika būt bezrūpīgai un laiskai un, diemžēl, necienīt sevi.
Tagad, lai es atkal kristu tamlīdzīgā timeklī? Nekad. Es vairs negribu dzīvot starp iedomām un mirkļa veiksmi. Ja man tuvākajā laikā jebkad būs attiecības, tās būs tīras, skaidras un nevienu nesapīs jautājumos. Nekad vairs.

Cik svarīgi man ir būt ar kādu? Vispār jau es esmu liela neveiksme attiecībās. Jebkurš puisis, kurš ar mani ir bijis kopā, beigu beigās atzinis, ka esmu sarežģīta un grūta. Piekritis man, jo tieši tas ir fakts, ko es nolieku personas priekšā, pirms mēs dodamies tālāk par draudzību. Es vēl neesmu satikusi tādu, kurš būtu ar mieru mani paciest, atšķetināt kā zirņa pāksti un pacietīgi atminēt kā krustvārdu mīklu. Viņi visi padevās un man palika garlaicīgi.

Vai es vēlos būt ar kādu kopā? Teikšu godīgi- jā. Vienu mazu mirklīti es depresīvi cenšos sev iestāstīt, ka man apnicis būt vienai kā dūraiņa pirkstam. Tacu tad es sagriežu visu kājām gaisā, sapurinu sevi aiz pleciem un atzīstu, ka tas viss ir tikai tāds muļķīgs izmisums. Es neesmu tik ļoti saskumusi un neķērcu pēc kāda sev blakus, kā varbūt tie, kas pie tā pieraduši. Mans mirklis pienāks. Mana kārta pienāks. Viss ir pavisam normāli.

Domāju par savu nākotni. Un gribas no laimes lēkāt. Izlēmība mani priecē vairāk kā visa iznākums.