.JPG)
Dot man padomus ir tikpat bezjēdzīgi kā dzērušam cilvēkam likt noiet taisni. Es nekad tajos neklausos, dzīvoju pati pēc saviem principiem un plāna. Tāpēc reizēm man ir tik apnicīgi klausīties citos, kuri tik uzcītīgi mēģina man kaut ko iestāstīt, nospēlēt gudrības, izrakt pašizveidotus faktus vai pierādījumus. Esmu pacietīga, varu tik māt ar galvu, pasīvi lūkoties apkārt, izdvest kādu apstiprinošu "mhm", kaut gan tās visas frāzes patiesībā atsitas kā gumijas bumbiņa pret betona sienu. Visvairāk man žēl ir to, kuri manās acīs nemaz nav dzīves gudri, tādi zaļganbrūni knābji, kuri paši tik tikko izkārpījušies no bezrūpības ligzdas, vai kam līdz šim viss vienmēr pienests klāt kā kārtējā slieku maltīte. Tad manī nostrādā tāds ļauns vienaldzīgums, kad es ļauju viņiem runāt, knapi slēpjot smīnu, cik ļoti visa tā putra skan nepareizi.
Esmu nolādēta ar to, ka man pašai patīk dot padomus, taču es nevienam neesmu ar tiem uzspēlēti uzmākusies vai plātījusies. Bez tam, es tos nedalu tiem, kuriem acīmredzot tie nav nedz vajadzīgi, nedz saprotami. Tad kādēļ gan to pašu nevar darīt atsevišķi personāži?
Kad es labu laiku atpakaļ tepat blogā minēju, ka esmu vienpate, tas bija aprakstošs vārds arī manis "skološanā", jeb sabiedrības viedokļa izteikšanā manā virzienā. Protams, cilvēki mūžīgi runās un centīsies tev stumt virsū savus viedokļus kā liekas kļavu lapas rudens sezonā. Ar to jāsamierinās. Taču man jau ir kāds, kam prasīt viedokli, padomu, lēmumu- es pati. Es neesmu mazs, apjucis zvērēns lietus laikā, kurš uz katra stūra, kur saskatāmas grūtības, skrien zem tuvāka jumtiņa, skaļi brēc, sauc pēc kāda. Ja es nevaru izlemt, es dzīvei prasu pēc laika. Ja es nevaru tikt galā, es pati sev palūdzu spēku. Ja esmu apjukusi, es savai galvai dodu pilnīgu mieru.
Lēmumu var pieņemt dažu sekunžu laikā. Bet ar to dzīvot var nedēļas, mēnešus, gadus.
Reizēm es sparojos visam pretī ar sakostiem zobiem. Darbā, pirms dažām dienām, kāda kārtējā mantīgā studentiņa māte man aiz dusmām uzmeta uz rokām kredītkarti, lai jau es to naudu ņemot, ja jau mūsu kompānijai to tik ļoti vajagot. Es apjuku. Pie šāda veida situācijām esmu pieradusi. Rupjība, dusmas, neapmierinātība, īgnums. Sieviete pēcāk ļoti sirsnīgi atvainojās, es, par brīnumu, ātri piedevu. Ar katru sekundi, ar katru frāzi, ko es atkārtoju "it's fine; it is alright; that's ok", es sev sāku ticēt aizvien mazāk un mazāk. Nē, nav gan viss labi, nav gan viss kārtībā. Pēkšņi es izšpļāvu teikumu, pēc kura, šķiet, sieviete nožēloja savu trekno dusmu izvirdumu vēl stiprāk: "It is completely fine, don't you worry- I am used to this". Viņa aizgāja, es paliku sēdet. Nē, nekas nebija kārtībā.
Aizgāju mājās, iegāju istabā un tur paliku līdz vēlam vakaram. Negribēju redzēt nevienu citu, tikai savu spoguļattēlu, vai sienu, vai griestus. Un dzirdēt klusumu, mieru.
Laikam jau šī sieviete izdarīja lielum lielu varoņdarbu. Viņa man lika paskatīties patiesībai acīs. Es negribu šo darbu. Es gribu iet tur, kur gribēju iet un vēlos aizvien. Es gribu dzīvot, es gribu svinēt. Atkal.
Es sapratu. Es eksistēju, es nedzīvoju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru