Viedoklis. Tā ir tāda netaustāma lieta, kas ir katram. Man, tev, viņai, visiem. Tikai to, cik nejēdzīga šī lieta var būt, nesaprot neviens. Es zinu, ir labi, ja cilvēkam tāds ir, jo tāds, kuram tā nav, ir galīgs nabags. Grūti tam, izdiedelēt to nevar. Nozagt, aizņemties? Jā. Bet par zagli būt; vai tad šis tituls nav izteikti nemīlīgs?
Viedoklis. Tā ir tāda smirdīga lieta, kas izraisa naidu, ironiskus smieklus un bezjēdzīgus strīdus. Cilvēki reizēm spēj būt tik kaitinoši ietiepīgi, pieķēdējušies savējiem kā govs ganībās. Un tie, kuri nespēj spēlēt visam līdzi, mainīt krāsas un toņus, locīt tos savus viedokļus, turpinās gremot, aplokā ieskauti. Pieķēdēti, gaidīdami.
Es ļoti vēlētos, lai dzīvē, vienalga kurā vietā, cikos un kā, būtu vilciens, kurā var iekāpt uz aizbraukt. No savām domām. No situācijas, no kuras neizbēgsi, kamēr vien elposi. Lai tam vilcienam nebūtu atpakaļceļa biļetes. Gribētos aizbēgt. No pagātnes, no savām kļūdam, no savām šaubām un bailēm. Lai arī kas grauztu tavu sirdi. Un otrā galā jau neatcerēties, kur esi bijis iepriekš.
Jo dzīve jau patiesībā vien ir tāds kā garš, garš ceļojums, kur tu krāmējies ik pa laikam, šaudies no viena galamērķa uz otru, līdz atrodi vietu, kur apmesties.
Tagad, esmu savas lokomatīves meklējumos.
Ārā ir iestājies rudens. Pilnībā. Gaiss ir kņudinoši dzestrs. Tāpēc es priecājos, ka atkal var tīties adītās šalles, aut kājās solīdos zābaciņus un redzēt kā gaisā virmo pašas dvaša. Siltums, kas no manis plūst. Un pēkšņi es redzu, cik dzīva es gaisam liekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru