Šodien es pavadīju divas stundas sava dārgā laika, lai netraucēti aizceļotu uz manas mīļās metropoles centru un nopirktu sev grāmatu par Frediju Merkūriju, kurš ir, vulgāri sakot, mans elks. Skaistāk jau tomēr skan "iedvesmojoša persona". Es uz viņu skatos un domāju un visbeidzot smagi nopūšos, jo zinu, ka iespēja redzēt viņu ir tikpat liela kā mana mīlestība pret iztraucētu miegu no rītiem, jebšu, nekāda. Un tā mums dzīvē krājas šīs vēlmes un lietas, kurām ir tik liela vērtība, bet kuras aizies līdz ar mums, jo nekad nebūs iespējams tās atķeksēt kā izdarītas.
Grāmatas, kā lielākajai daļai zināms, ir mana vājība. Šobrīd manā plauktā to sakrājies vairāk kā zeķu pāru šo pēdejo divu gadu laikā. Un tam, ka daļa no tām vēl ir nelasītas, nav pilnīgi nekādas nozīmes. Man riebjas, ja man aizrāda, vai ironiski pārmet "nu cik tad tur tās vari krāt, ja tev jau plaukts drīz sabruks no smaguma". Cilvēki savos ieradumos un vājībās ir tikpat daudzkrāsaini kā hameleona nokrāsas uz alkohola etiķetes. Tāpēc jau tās sauc par "vājībām"- jo mēs tās piedodam, lai cik absurdas un nepareizas tās būtu. Tāpēc ir neiecietīgi apriet kādu par to, kas viņš ir. Visu var pagriezt otrādāk. Varbūt nākamreiz kāds metīs acs salto par to, cik bezjēdzīgi daudz gredzenu ir uz taviem pirkstiem.
Londonas metro piemīt kas urbāni simpātisks un dīvaini romantisks. Tā ir pavisam cita pasaule, kur simts metrus zem zemes nekad nav dvašas, nekad nav signāla, nekad nav svaiga gaisa. Un Dievs vien zina, cik kāju ņudz un mašīnas riepu braukā virs tevis. Visjaukāk ir tad, kad tu sēdi vagonā, kas nav pats sācis kustēt, kā es šodien, tāda pavecākā stacijā, kur flīzes ir vecuma krāsā un burti vēl aizvien perfektā daiļraksta stilā. Tad tu vari lasīt avīzi, kas aiz kāda vienaldzīgi atstāta, vai garlaikoti vērot savas kurpju šņores. Reizēm arī just šo sliežu un eļļas sajaukuma smaku vai elektrības spriegumu aiz sienas ir visai ķecerīgi patīkami. Fascinē mani šī daļa pasaules, kas ņudz zem zemes un kas retumis raida vibrācijas, kur zemes griesti tādi plānāki. Fascinē mani šī Londonas paslēptā pusīte. Kurš vairs uzzinās, cik daudz un, pats galvenais, kādi vien cilvēki pa šiem zemes labirintiem ložņājuši kā kurmji, sēžot šajās garajās metāla kārbās.
Es mīlu šo pilsētu, un tā tagad manī ir iestādīta uz palikšanu. Tas, cik lielu daļu no sevis es tai atdošu, atkarīgs vien no manas veiksmes, mērķtiecības un rakstura stipruma. Bet zinot mani, diezin vai es jebkad ļaušu kādam mūs izšķirt.
"Up to this time I have been crushed under a sense of the sheer magnitude of London. The place sits on you, broods on you, stamps on you..."
Henry James, 1869
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru