Gaidu, kad beidzot lejupielādes svītriņa beigs skriet uz priekšu, lai atkal varētu baudīt kārtējo Downton Abbey sēriju. Kā kārtējo šokolādes kūkas gabaliņu.
Māja smaržo pēc rīsiem. Man šobrīd ļoti gribas rīsus un domājams, ka pēc šī raksta tapšanas būs man arī tie. Svaigi, irdeni, sniega balti un bezgaršīgi. Tā kā vienmēr.
Šodien, pēc divu gadu ilgas pauzes, manī beidzot ir atgriezusies cerība. Tā mazā, spilgtā gaismiņa, kura bija manī paslēpusies, stūrī ielīdusi kā nobijies zvērs. Tā ir ļoti silta sajūta, kas pilnībā izgaismo tavu seju. Man pilnīgi vai šķita, ka mirdzu, vai esmu par kaut ko sārti nokaunējusies. It kā pati sev liktu nomierināties un aprast ar domu, ka redzu galamērķi saviem ilgajiem spriedumiem. Liekas, ka beidzot man ilgā lēmumu pieņemšana tuvojas noslēgumam. Esmu manāmi pietuvojusies tam brīdim, kad dzīve, kas ielikusi man rokās līgumu, ir beidzot man žēlsirdīgi pasniegusi pildspalvu, ar ko to ar lepnumu parakstīt.
Cerības atgriešanās man bija kā tāds trauksmes signāls, kā glabējzvans, kas man lika pamosties un saprast, ka es nevaru rūpēties par kāda cita dzīvi, ja neesmu neko vēl izdarījusi ar savu. Es pati vēl neesmu pakāpusies augstāk par sākumu, bet jau gribu būt tuvu finiša līnijai. Manī ir tik daudz gribasspēka, vēlmes, enerģijas, bet, pat negaidot starta signālu, es jau traucos uz priekšu, aizkavēju citus, kavēju pati sevi.
Varbūt tomēr man būs lemts būt tur, kur es vienmēr esmu gribējusi būt, kam piederēt. Ir sajūta, ka es drīzumā vairs nemaldīšos savās domās un nesperšu katru soli ar šaubām un vilšanos. Cilvēks ar laiku atrod sevi, tā ir avota dzidra patiesība.
Es laikam ne velti izgāju cauri šim briesmīgajam gadam, kurš nesis tik daudz sāpju, skumju, negatīvisma. Tagad, kad sliktākais, visticamāk, ir pāri, esmu gatava jaunam sākumam un pareizam maršutam. Mēs visi ik pa brīdim maldāmies, apjūkam un klejojam pa nezināmām vietām, nepareiziem ceļiem un aizdomīgām sānieliņām. Dzīve ir kā grāmata- ja tajā gadās kāda slikta nodaļa, tas nenozīmē, ka tā ir cauri. Mans stāsts nav beidzies ar to, ka esmu aizmetusi savus sapņus, aizmirsusi savus mērķus un nodevusies garlaicīgai, vienmuļai dzīvei pašā Londonas sirdī. Arī man tagad būs pienācis laiks izrāpties ārā no savas depresīvās čaulas, atraisīties no padošanās važām un doties pretī tam, pēc kā rokas vienmēr stiepušās.
Solījumu reizēm var aprakt kā mazu kastīti, pilnu ar lietām, kuras patīkami un sirdssilti atrakt pēc ilgāka laika. Kā mazu noslēpumu, kuru esi turējis visu šo laiku, un kam laiks nākt gaismā. Es ilgi, cītīgi esmu centusies to visu glabāt. Tagad esmu te, viena pati. Ar lāpstu rokās un optimismu sirdī. Tagad ir vienkārši laiks izvilkt šo kastīti no zemes un izpildīt solījumu. Sev. Bet galvenokārt šīm divām personām, kuras tik ļoti vēlējās mani redzēt tur, kur prāts nekad nav uzdrošinājies vest.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru