Ir nopirktas biļetes uz mājām. Pirmo reizi divu gadu laikā es Ziemassvētkus un Jauno gadu sagaidīšu ar ģimeni. Siltums pārņem, skatoties uz kalendāru. Dienas lēnām plūst kā smiltis smilšu pulkstenī. Kūst kā lāstekas no jumtiem.
Es reizēm sevi stumju uz priekšu un dodu sev stimulu gaidīt, līdzko iedomājos kā būs būt mājās. Tad. Ziemas laikā. Kad visapkārt sasnidzis balts, pūkains sniedziņš un dienas ir īsas, īsas, īsas. Un kā mēs ar Ievu un Lindu dzersim šampanieti; tukšosim vienu, otru un visbeidzot trešo pudeli. Kā es gulšņāšu savā istabā, trobelēšu mammu. Kā es pārnākšu mājās, līkumodama pa tukšām, klusām ielām. Kā es beidzot apskaušu vecmammu.
Kā un kā un kā. Reizēm dzīvē ir tik daudz iemeslu, lai turpinātu iet uz priekšu. Tās mazās lietiņas, kas citiem ir tik nesvarīgas, bet tev pašam tik nozīmīgi augstas kā dīvas prasības. Pat ja tu nolem savu dzīvi nodzīvot ārpus šī ierastā rāmja, vēlme pēc tām nemainās. Jo visas šīs lietas laika gaitā tevi ir ieaugušas un apvijušās kā vīteņaugi uz akmens mūra.
To, vai es jebkad iemācīšos atvadīties no atsevišķiem cilvēkiem, ir grūti pateikt. Esmu persona, kas stipri turas pie, tā teikt, pārbaudītām vērtībām. Arī tas, ka biju padevusies un atdevusi to vienu personai, kurai pilnīgi nospļauties par manu eksistenci, man tagad liek cīnīties daudz stiprāk.Tomēr, es esmu- tas tev būs jānorij kā sauss maizes kumoss, kas var iesprūst kaut kur pusceļā. Tu vari plēst un bļaut, man pilnīgi no tā ne silts, ne auksts. Jo būt man ir visai viegli- vienkārši būt, tas vien jau tev nepatīk. Cik labi!
Man ir grūti iedomāties, ka kāds cits spētu aizvietot viņu, viņu un viņu. Ar visu cieņu. Piedodiet.
Dienas riebst līdz apnikumam. Gribas ātrāk sākt šeit visu no gala. Vēl tikai daži soļi un saujiņa laika.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru