Mammai, kad biju maza, bija tādi žurnāli "Mūsmājas" un vienā tādā Ziemassvētku izlaidumā bija skaistas jo skaistas piparkūku mājiņas attēls. Ar cukurotu pagalmu, vates pilniem kokiem un diviem sarkaniem rūķiem šūpolēs. Man tas attēls tik dikti patika, ka katru reizi, kad kalendārā bijām tālu no svētkiem, es atšķīru šo lappusi un mieloju acis. Tagad, ja nemaldos, šis žurnāla atvērums ir izplēsts un glabājās kaut kur starp manām vecajām dienasgrāmatām. Laikam es izplēsu šo mazo laimītes sajūtu, un domāju, ka piparkūku mājiņas man vēl aizvien ir tāds fetišs, nepieklājīgi sakot. Sen man vairs tik ļoti nekārojas mandarīni, sen vairs negribu malkot karstvīnu. Taču divas lietas, kas man sirdij laikam vienmēr būs tuvas, ir konfekšu paciņas un piparkūkas. Bet līdz svētkiem ir jāgaida...
Vienīgā lieta, kas mani kaut cik tur zinošu, ir bildes. Vienīgais iemesls, kā dēļ es vēl aizvien esmu atrodama oranžā latviešu portāla džungļos. Vienīgais veids, kā vērot jūs visus mainoties. Pēc tam, mēnešiem un gadiem paskrienot, satikt. Par to, cik ļoti es pati esmu vai neesmu mainījusies, nevaru spriest. Man nav laika domāt tam līdzi. Es zinu tikai to, cik daudz patiesuma manī vēl ir. Daudz. Viss manī ir patiess.
Man liekas, ka esmu daudz zaudējusi. Tam nav nekādas nozīmes, vai es runāju par cilvēkiem sev apkārt vai rakstura vērtībām. Laikam jau ar katru nodzīvotu sekundi, es zaudēju pa mazai drupačai. Un tomēr. Es divreiz vairāk iegūstu. Tagad, kad nesen esmu pārvarējusi divus smagus lūzuma punktus, es jūtos vēl spēcīgāka, drošāka, taču pilnībā aizmūrēta aiz savas drošības sienas, kurai jau atkal neļauju pārrāpties pāri.
Agrāk esi sevi pielīdzināju Ķīnas mūrim. Tagad es sevi pielīdzinu Bābeles Tornim. Es stiepos, stiepos uz augšu, līdz sabruku, sajaucos vienā lielā, nesaprotamā putrā, un tagad man vajag laiku, lai atkal izstieptos kalna garumā kā stabilam Ķīnas mūrim.
Reizēm es baidos iedomāties sevi pēc gadiem pieciem, jo man liekas, ka vēl aizvien būšu viena pati kā dūraiņa īkšķis un spītīga kā niķīgs bērns. Tomēr. Ir kāda cita lieta, ko esmu ieguvusi, laikam ejot. Pašpārliecinātība. Taču ne tāda vīzdegunīga. Tāda ļoti viegla un ironiska. Jo es vairs neskatos uz cilvēkiem un lietām skeptiski, tramīgi un uzbrūkoši. Esmu iemācījusies piedot un iet tālāk, laižot garām faktus, kas citus manās acīs padara par muļķiem. Es nerunāju par visiem, tikai dažiem.
Lai gan es pa jaunam mācos uzticēties. Uzticība ir sāpīga lieta, kurai man negribas vairs brist cauri kā purva dīķim. Es gribu iemācīties tai bezkaislīgi peldēt pāri. Jo šobrīd es vairs neuzdrošinos mēģināt atkal. Es stāvu krastā un gaidu, kad atkal man pietiks drosmes riskēt.
Nē, es neesmu mainījusies. Esmu vienkārši sajukusi.
Es varētu apsēsties tev blakus uz sasniguša soliņa, parka vidū. Dibens saltu nost, rokas no sala sastingtu, bet man būtu vienalga, jo tavs tuvums mani sildītu. Pat ja vien tu tikai runātu.
2 komentāri:
Zini? Es katru reizi ar nepacietību gaidu, kad ieraudzīšu jaunu ziņu no Tevis. Un katru reizi brīnos par to, kā Tev aizvien ir kas jauns, ko teikt, ka aizvien vari paraut aiz iekšējām stīgām, vismaz mani. Tavs blogs ir kļuvis par manu mīļāko lasāmvielu. :)
Wow, paldies, tiešām!
Zini, es pati reizēm brīnos, kur es rodu to visu; ka sen jau neesmu kreatīvi izsmelta. Laikam lemts to blogu rakstīt.
Haha
Ierakstīt komentāru