skumjš ieraksts par hroniskām skumjām

Katru reizi, kad man vaicā, vai esmu sev atradusi puisi, manī kaut kas iekšēji nodreb. Nezinu, vai no dusmām, vai no nesapratnes. Vai tad vajadzētu būt? Es vienmēr atbildu, ka man puisis nav vajadzīgs, pagaidām. Tikai tad, kad man pārjautā, kāpēc pagaidām, es nezinu, ko teikt. Tas ir slidens, glumjš temats, kuram es cenšos neskarties klāt, jo patiesību sakot, ir visai sāpīgi, ja citiem ir kas tāds, kā tev  nav, bet tik viegli un vienkārši varētu būt. Bet savas dzīves ritma, pagātnes kļūdu un rakstura īpatnību dēļ nav. It kā nebūtu pelnījusi. Lai gan ne tādēļ, ka kāds aizliedzis- tas viss ir sevis pašas dēļ. Cik stulbi, es zinu.

Vai arī tev kādreiz ir bijis tā, ka tavas domas gaišā dienas laikā vai agrā rīta stundā tevi noved līdz asarām, kas liekas tik vecas, senas un šobrīd nevajadzīgas? Vai arī tev ir gadījies sevi skumdināt, žēlot un likt ciest, kad vismazāk to gaidi? Man ir. Droši vien, ka arī tev kāja tikpat muļķīgi paslīdējusi.
Skumjas mēdz būt divejādas. Pirmās ir tās, kuras ir pēkšņas, ātras un ātri aizmirstamas. Tās, par kurām tu pēc laika melanholiski pasmaidi vai stipri smejies, sava naivuma un idiotismu lādēdams. Vai kurām pilnīgi zudusi nozīme tavā ikdienā un šajā stundā.
Un tad ir tās otras, kuras tevī ieēdušās un nogūlušās tavās porās. Kuras mēdz būt tikpat pēkšņas, vai laikam ejot sakrātas. Tādas, kuras ienirst, uzpeld ik pa laikam, spēlējas ar tavu prātu un uzliesmo ik reizi, kad tu tām ar domu palīdzību pieskaries. Kuras tavā atmiņā sēž un, tev pašam zinot, sēdēs tik ilgi, cik vien tavs prāts spēs loģiski spriest.
Ne vienas, ne otras skumjas mēdz būt patīkamas, protams. Taču tās otrās mani patiešām kaitina, ēd nost un grauj. Es reizēm cenšos noturēt raudas un norīt asaru kamolu, notīrīt tumšumu no sejas. Esmu sapratusi, ka ir viena lieta, no kuras es vēl neesmu tikusi vaļā un diezin vai jelkad tikšu. Varbūt esmu tik neprātīgi soļojusi uz priekšu savā dzīvē, skatīdamās uz priekšu, ka nu man nav laika, nedz gribas saprast, ka daļa no apziņas, ka esi pieaudzis, nozīmē iemācīties atvadīties no lietām, kuras tu vairs nevari nest sev līdzi. Lietas, kas tev jāatstāj aiz muguras, tā vietā ņemot zem paduses jaunas. Bet es jaunas negribu.
Esmu tāds viens piņķerīgs cilvēks, kurš izskatās un izklausās tik pieaudzis, bet līdzko es pati aizskaru vienu konkrētu tēmu, manī viss sagriežas tādā bērnišķīgas spītības kamolā, kad es negribu ne dzirdēt, ne saprast, jo tad man vienkārši nepastāv vārds "neiespējami".

Vakar es tā pavisam spontāni satiku cilvēku no savas pagātnes. Londonā tas nemēdz gadīties visai bieži, zinot tās apvērsumus. Šī persona teica, ka esmu ļoti izmainījusies. Pēkšņi es liekoties tik ļoti nopietna, nosvērta un izaugusi. Es neminēju, kas varētu būt iemesls, kaut gan pati zinu. Tās ir visas manas kļūdas, visi mani zaudējumi un skumjas. No sliktā vienmēr var izvilkt kaut ko labu. Jo spēcīgs tu kļūsti pateicoties visam tam, kas tevi reizēm padara tik vāju. Bet man pietiek. Šīs hroniskās skumjas mani galina nost, dzēš pēdējās paliekas no vecās manis.

Esmu pieradusi redzēt briesmīgus sapņus. Pieradusi celties nakts vidū, nosvīdusi, slapju seju, elsojot kā bērns, kas lūdzas pēc kāda. Šoreiz tas bija tik pretīgi, ka es nu vairs negribu aizmigt. Jo man bail no tā, ko es redzu un ko jūtu. Bail no tā, cik ļoti tuvu šīm izjūtām esmu pat tad, kad neguļu.