Londonā kartējo reizi līst. Tā ka man patīk, tā kā es to vienmēr gribu. Jūtos tik izlutināta.
Cilvēki man reizēm jautā, kāpēc man tik ļoti patīk vēsture. Kāpēc mani saista viss tas, kas noticis pirms es nācu pasaulē. Kur man radies tāds, gandrīz vai jāsaka, fetišs. Protams, ne vienmēr tev jāizskaidro un jāargumentē pašam sevi. Nevienam nav atļauts pieprasīt izskaidrot to, kādēļ tev patīk balts, nevis melns. Un kādēļ tu labprātāk ēd pārslas ar jogurtu, nevis pienu. Tu savas izvēles kā lozes esi izvilcis jau labu laiku atpakaļ, pats sev nezinot, kādēļ plauksta satvērusi to, mazāk saņurcīto vai formāli izgludināto, vai mazo, nevienam nesimpātisko. Arī es savējās esmu izvēlējusies. Varbūt ar laiku man atļaus atkal rakties pa to interešu trauku un izvēlēties jaunas. Pielikt klāt.
Esmu ķerta uz vēsturi, jā. Tam nevajag izskaidrojumu, jo es tāda esmu. Varbūt argumentēt to varu ar to, ka tagadnei es esmu lieciniece. Es to redzu, es to jūtu un dzirdu un tajā dzīvoju. Nākotne? Tas ir visai plašs jēdziens, jo nākotne var būt gadi trīs, nedēļas divas, dienas piecas vai gadi simt piecdesmit. Un tu nezini, cik tālā nākotnē tu būsi daļa tagadnes. Jo ja reiz tā tālā, tālā nākotne pienāks, manis nebūs. Un tad visas manis izvilktās intereses sairs čupiņā kopā ar mani. Toties pagātne, kas beigusies pirms manis, ir tas, kas ir jau pagājis, noticis un pilnībā nemaināms. Nelokāms kā titāna stienis. Tas, kam es vairs nekad nespēšu būt daļa no. Tagadne un nākotne var būt mani sabiedrotie, bet pagātne ir kas tāds, ar ko jāmāk sadarboties, lai visas laika līnijas stāvētu balansā.
Un vispār, ir bijuši daudz labāki laiki. 21. gadsimts laikam man aizvien šķiet visnesimpātiskākais. Un jo vairāk es zinu, jo ilgāk es dzīvoju, jo mazāk gribu tam piederēt.
Pasaule šobrīd man apkārt dun, kā dobji soļi. It kā neviens neko neredz, nedzird, bet es zinu. Un varbūt pat labāk ir tā, ka tu nezini, vai tev sanāks.
Es zinu, kur es eju. Laikam vienkārši apnicis skatīties acīs cilvēkiem un teikt, ka viss ir kārtībā, ja zinu, ka nav. Tāpēc ka tas, kas tevī vienmēr paliek, un tas, kas irda tavu sirdi nepārtraukti, neļaus tev stāvēt mierā un gaidīt brīnumu, kas nokritīs no gaisa kā pankūka, kas pielipusi pie griestiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru