Es gribētu, lai katrs vārds, katrs atmiņu atspīdums, kas tika izklāstīts augšējās rindās, piepildās atkal un atkal, un atkal. Man gribas, lai mana bērnība pie manis atnāk atkal. Vēlreiz. Tad vēlreiz... Un varbūt vēl reizes divas, piecas, desmit. Bērnība ir kā nozaudēta, sentimentāla lieta, kuru tik izmisīgi gribas atrast.
Man reiz bija tāds maziņš, manuāli vadāms propeleris, kuru es reiz palaidu; tas nokrita desmit metrus tālāk no manis, garā zālē. Es katru pavasari, kad pērnā gada zāle vēl bija knapi izslējusies, to meklēju. Pat tad kad pats uzgalis, ar ko to palaiž, bija nozudis, es vēl aizvien izmisīgi, taču cerīgi centos to mazo verķi atrast. Tāpat es daru ar bērnību. Sen vairs nav tā, ar ko to palaist, piepildīt un darbināt. Un tomēr es izmisīgi cenšos to sameklēt, lai palaistu atkal, atkal un atkal. Kā ratu, kas skrien uz priekšu un tad krīt. Un es palaižu, un tas krīt. Atkal, atkal un atkal.
Vienalga, cik tālu es iešu savā dzīvē. Tu, bērnība, mani vienmēr turēsi atpakaļ. Tā kā pussolis atpakaļ.
Visbriesmīgākā lieta, kas acu priekšā stāv katram cilvēkam, ir rokas. Tās pašas, kas kopš dzimšanas pieskrūvētas klāt, dotas lai lauztos cauri visiem un visam. Tikai lieta tāda, ka rokas veco. Neglīti. Tā, it kā rūpes un darbs tās saēd. Un jo ilgāk uz tām skatos, jo vairāk to žēl.
Tagad gan es baigi cenšos un man sanāk. Tu jau gandrīz man vai remdens vien liecies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru