Redz ka personai, kas labi zināja šo datumu, ar kuru tu agrāk dalījies visādos sīkumos un ik pa laikam smējies līdz vēdersāpēm, bet, galvenokārt, sauci par savu labāko draugu, nepietiek pieklājības tevi mutiski apsveikt. Lai gan variet mani saukt par "cilvēku, kas vaino citus lietās, ko dara pats", jo es izrīkojos tieši tāpat. Bet apzināti. Jo manī vienkārši nebija ne kripatiņas vēlēšanās izrādīt jelkādu pazīmi, ka man patiesībā ir mīksta sirds. Tagad es pieredzu to pašu, kaut gan man liekas, ka es izjūtu daudz lielāku aizvainojumu. Ai, lai jau paliek.
Būt mājās un būt ar ģimeni ir liels pārbaudījums. Ne tādēļ, ka vajadzīgs laiks, lai tu aprastu ar domu, ka tagad būsi šeit uz ilgāku laiku, bet gan tādēļ, ka tas viss uzdzen milzīgas skumjas. Es zinu, ka dzīvē vienmēr ir jāraugās uz lietām, kuras tev ir un pieder- taustāmas, jūtamas, redzamas. Zinu, ka nevajag meklēt tās, kuras sen aizgājušas, pazudušas un mainījušās. Man vienkārši ir bail no izmaiņām, ja es tām neesmu gatava. Varbūt visu šo laiku es domāju, ka tas, kas noticis, nemaz mani tik ļoti nav skāris, ka es esmu veiksmīgi pagājusi tam garām, aizslājusi kā lepns pāvs. Patiesībā es biju uzsējusi sev tumšu acs apsēju, lai redzu un jūtu mazāk. Mans emocionalitātes stabiņš ir visai mazs, tāpēc es sargāju sevi, lai nepārsistu tā apvalku, kad viss plūst uz manu pusi. Tagad, kad man beidzot ir laiks, lai aptvertu visu, kas notiek, es saprotu, ka patiesībā neesmu nekas vairāk kā maza, nožēlojama radība, kura mēģina būt stipra kā betona mūris, lai gan no tā spēka pāri nav palicis daudz. Reizēm man gribas nebūt tai personai, kas es esmu. Tagad, kad es beidzot esmu uz ceļa, kur vienmēr gribējies būt, man nav ne jausmas, vai es vēl aizvien neskumstu pēc vecajām, labajām dienām, it kā censtos sev iestāstīt, ka labāku nebūs. Tas ir tāds primitīvs pieņēmums, kas cilvēkus maldina, jo tu taču nevari izmest no galvas to, kas reiz tevi darīja laimīgu. Un zināt to, ka tas vairs nekad neatgriezīsies, ir briesmīgi. Nevis tāpēc, ka žēl, bet tāpēc, ka tev pašam ir tagad jāmeklē veids, lai atkal justu to pašu.
Man ir 22 gadi. Varbūt es šobrīd eju cauri visam šim vien tādēļ, ka neesmu sasniegusi to, ko vēlējos sasniegt šajā vecumā, Es gribu par daudz, un es gribu, lai visa pasaule gaida līdz ar mani, tā ir mana slimība. Linda šodien teica "nav jau mums vairs tas vecums, kad varam sēdēt un dzert laivu būdās", un šis teikums manī sēž visu dienu. Kas tad ir mans vecums? Taisnība, varbūt ir laiks mest prom tamlīdzīgus ieradumus un šaustīt sevi par to, kas tu varētu būt. Šobrīd es atkal atgriežos pie vecā- sēžu līdz vēlai naktij un rakstu blogu, kaut rindas jau pilnas. Manī trūka izjūtu un iedvesmas, jā gan. Bet varbūt rindas ir pilnas, jo manī ieslēdzies šis pilnīgais autopilots, kad tu truli soļo cauri visam un vaino sevi, ka neesi spējīgs ņemt līdzi savu pagātni, kas tevi vajā kā rēgs. Es gribētu izdzēst tik daudzus personāžus, lai tie man nekad, nekad neriņķotu pa galvu nākotnē.
Ai, sasodīta dzīve, tu esi tik kārdinoša, tik grēcīga un tomēr tāda maita.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru