Ir grūti zaudēt draugu tavā acu priekšā. Kad viņš slīd ārā no tavām rokām, lēnām, kā smiltis caur pirkstiem; tek, kā ūdens no apgāztas pudeles. Un tas viss vien dēļ kāda nevaldāmi greizsirdīga un nelaimīga cilvēka, kurš tur to tavu draugu pie savas saites un nelaiž vaļīgi it nemaz.
Varbūt es esmu sevī iedresējusi šo muļķību laist vaļā, lai tas ūdens tek, lai tā smilts birst, kad gribas saspiest plaukstu, jo tā jau ir bijis, tas notika vienreiz, gan ar kādu citu. Bet tad, kad viss bija beidzies, nekas nebija labojams. Es vienkārši pagriezos un vieglītēm aizsoļoju garām. Neko neteikdama, nesmilkstēdama, vien vieglītēm nopūtos un vīlusies nogrozīju galvu.
Esmu savādāks cilvēks. Es redzu, kas ir nemaināmas un paliekošas vērtības man apkārt. Es nespētu nodot un atstumt kādu, ja mana dzīve mainītos, un man sava uzmanība būtu žēlsirdīgi jādala. Esmu dāsna, mani draugi ir mans zelts. Jo dzīve tev vienmēr paspēs pasniegt jaunas lietas, jaunas personas un vēl neizjustus brīžus. Galvenais ir tas, vai tev blakus vēl būs kāds, ar ko tajā visā dalīties? Tu vari cirst visu veco nost, kā krūmus no sausa grāvja, un dedzināt to visu kopā, bet nekad neaizmirsti, ka starp tiem zariem vēl var slēpties kāds zaļums, kāds iesakņojies krūms, kas audzis turpat, starp to izžuvušo nomali.
Manī mājo tāds spītīgs lepnums, kuru es laikam nelaidīšu vaļā. Es spētu vien to nedaudz atslābināt kā stīvu muskuli, lai tas tik ļoti netraucētu man kustēties, lai gan tas nelaiž to stīvumu vaļā. Neesmu es dusmīga, neesmu es naida pilna, manī vienkārši mājo vilšanās tevī, jo es domāju, ka esmu tavs draugs, kurš neko ļaunu nav nodarījis. Bet, kā izrādās, patiesības sagremošana citiem sagādā ilgstošas vēdergraizes, no kā veidojas imunitāte pret tiem, kas to iebāzuši mutē.
Es varu cienīt cilvēku vien līdz brīdim, kad viņš vairs neciena pats sevi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru