kurla un akla

Es esmu no Latvijas. Tās ir manas mājas. Katru reizi, kad lidmašīna lēni laiž riņķus pār Baltijas jūrai, es jūtu, kā jūras smiltis kutina manas pēdas, kā uzmetas zosāda no viegla vēja, kā jūras ūdens sitas gar manu krūškurvi. Es domās jau esmu Alūksnē, kur ielas ir klusas, tukšas, bet ir miers un man paliek tik labi no sajūtas, ka apkārt nav neviena svešinieka, kas uzrunātu citā valodā. Es domāju par to, ka varu sēdēt uz trotuāra apmales, izstiept kājas un saraut tās, kad vien ir vajadzība. Tā vienkārši pavadīt dienu, aizbēgot no stresa, burzmas un steigas. Kur diena ir tik aizņemta, cik vēlies, un nakts ir tik gara, cik vajadzīgs.
Tas nav pat izstāstāms, cik ļoti man kauns par cilvēkiem, kuri neskatās uz māju pusi un nedomā ne uz to pusi kā es. Kuriem mājas ir svešas, aizmirstas kā sen nevalkāts krekls skapī. Vēl jo vairāk, man dusmas lasīt vārdus, kādos viņi mājas sauc.
Lai gan mēs tur, prom, esam simtiem, tūkstošiem indivīdu ar raibām, dažādām un atšķirīgām domām, es negribu būt iemesta tai pūlī, kas noķengā Latviju. Es neesmu viena no viņiem. Man tālumā ir labi, man iet ļoti, ļoti labi, bet es vienmēr nēsāšu savas mājas sev līdzi. Dziļi dziļi sirdī, kā kabatās iebāztu mīļu zīmīti, kas burzīta un ķēpāta itin ilgi.

Gribētos man aizliegt sev domāt par to, kas šodien notika. Cik ātri tas mani uzķēra no miega. Nevis tādēļ, ka tas bija kas šausmīgs un neciešami riebīgs, bet gan to sajūtu pēc, kas manī radās. Tāds neliels pārsteigums, bet tikpat liels saviļņojums. Un te nu es esmu, tuvāk piedošanai, tālāk sevis izlemtajam aukstumam un vienaldzībai.
Man būtu sevi jāmāca. Tā, kā es nedomājot līdzi, reizēm daru ar citiem. Pavisam vienkārši nosēdināt sevi pretim, paskatīties uz savu seju un to, ko tā aiz tā smīna slēpj. Varbūt iepliķēt, uzsist pa vaigu un nopietni pateikt to, ko vajag darīt. Bet es sevī neklausos. Kurla, akla skuķene, kuru es redzu cauri savai sievišķībai un nopietnībai.
Kas to lai zina, kad es beidzot no šī tikšu vaļā. Izgrieztu šo kā nejēdzīgu komiksu, ar visiem vārdiem, žestiem un personām. Sastampātu un izmestu.

Es gribu, es gribu, es gribu.