"Indulis un Ārija"

Ahh, cik sentimentāla un patīkama sajūta, ka varu atgriezties savā mīļajā blogā, kur neesmu neko publicējusi jau vairākas dienas, tāpēc, iespējams, ka daži no jums sabijās, domājot, kur esmu pazudusi. Nē, ar mani viss ir okej-čiki-pau! Vienkārši pie vainas mans dumjais kompis, kas sagāja sviestā un tika remontēts aptuveni nedēļu. Toties mani pirkstiņi gan ir izsalkuši pēc drukāšanas, drukāšanas, drukāšanas.
Pa šo laiku esmu paspējusi izlasīt 2 kārtējās , vēsturiskās grāmatas un viena no tām vispār ir īsta odziņa- Kornēlijs Raiens "Visgarākā diena". Labi, labi, es pacitēšu to nedaudz citreiz (ha, cik muļķīgs vārdu savienojums). Jā, bet tā nozīmīgi ir viena no the best grāmatām ever, ko esmu lasījusi, jo tikai labā grāmatā ir vietas, kur tu apstājies, pasmaidi ar asarām acīs un apdomājies, līdz tava dzīves domāšana uzlabojas/mainās.
Esmu vēl svinīgi paspējusi nolikt 2 eksāmenus- angļu un latviešu valodu. Es varu lielīties, jo angļu valodas eksāmena runāšanas daļā ieguvu maksimālo punktu skaitu. Bet ir viena lieta, ar ko varu nelepoties, proti, latviešu valodas 3. daļa- analīze, kurā mana izvēle, protams, bija drāma, un es kā muļķe neiedomājos, ka noderētu pamācīties prozu, kā sacīt jāsaka emergency situācijai. Bet NĒ, iekalu tikai drāmu un dabūju , ko pelnīju- lugas "Indulis un Ārija" fragmentu, kur ir pilns ar visādiem smirdīgiem četrrindes tekstiem un leišiem, un kūriem un citām figņām, kas man galīgi nerausta. Tagad es ciest nevaru šo smirdīgo lugu, un , ja kādreiz kādā Rīgas teātri to iestudēs, es speciāli aiziešu un lugas vidū nobļaušos, ka šis ir totāls bullšits.  Tātad, mīļie, kāda ir gudrā doma? Vienmēr padomājiet par alternatīvām!!
Un pati labākā doma šajā nedēļā (tā gan ir tikai pusē) ir tā, ka es dzīvoju pēc principa- ja kāds sašūpo tavu laivu, pārūpējies, lai viņa pakaļā ielido torpēda.

AR ATGRIEŠANOS, JOLANTA!