X: Kādu viņu?
J: Nu vai tad tu neredzi? Tev, aiz muguras, paskaties!
X: Tur neviena nav.
J: Kā nav?! Es taču viņu redzu!
X: Viņš nav īsts. Tā ir tava iedoma, tas nav pa īstam, tici man. Atver acis, Jolanta, sāc taču dzīvot!
**
Un tad- bladāc- es pamodos no sapņa. Pirms tam es tiešām pagriezos, un tur tā cilvēka nebija. Bet galvenais šajā stāstā ir tas, ka es to cilvēku nepazinu- to, kurš man rādījās. Nekad mūžā nebiju ne satikusi, ne redzējusi, bet likās, ka pazīstu jau sen. Tā, it kā laime būtu tas, kā šis cilvēks runā, smaida, elpo un smaržo. Tā, it kā laime būtu taustāma, saredzama un mirstīga. Bet vai tā mēdz būt? Ka pastāv radniecīgas dvēseles? Un liekas, ka vienīgais tev dzīvē nodarītais ļaunums ir tas, ka neesi saticis to personu agrāk. Tas sapnis bija, protams, nereāls, taču tās sajūtas.. Ja tām būtu garša, tad tā būtu vissaldākā un kustu mutē pati no sevis. Un vienmēr, es vienmēr izjūtu sajūtas ar garšu. Vai tā rūgta, vai tā salda- tam nav nozīmes. Es garšoju un izgaršoju. Vienīgi slikti tā, ka nevar izspļaut, ja negaršo. Jāēd ir tā vai tā, nav ko ņaudēt.
Mani sapņi reizēm ir tik nevajadzīgi stulbi, bet mamma mani mierināja, ka tas esot normāli. Zinu, zinu, tas ir normāli, bet man pilnībā vai dusmas rauj. Tad es nevaru aizmigt, tad es negribu sapņot, tātad negribu gulēt. Bet, ja redzu ko labu, tad negribas celties, bet jāceļas. Un šorīt es pamodos ar noraudātu seju, jo man bija šausmīgs sapnis. Tad es sāku domāt. Piecēlos un domāju. Un neko jēdzīgu neizdomāju. Mani vienkārši neliek mierā tas "iedomu cilvēks". Un tad man vienreiz gadījās tā, ka es vienkārši gāju pa ielu (cik ordināra frāze), domādama savas glupās domas un te pēkšņi tālumā redzu (jēl, tas viss skan bezsakarīgi) kādu cilvēku. Liekas, hei, es tevi zinu, jā, zinu gan. Viss šķiet tik radniecisks un pierasts- gaita, stāja, žesti. Bet tad-flop- pagrieziens un nekā nav- ne gaitas, ne stājas, ne sejas. Viss ir svešs. Tāpēc es vēl gaidu. To pašu svešo cilvēku. Kas to lai zina, varbūt viņš ir tepat, blakus, netālu. Bet var būt tā, ka viņa nemaz nav. Un tas ir mans iedomu tēls, kas simbolizē pavisam ko citu. Ko tādu, par ko man nav ne jausmas. Mani biedē viss svešais. Un tikpat ļoti vilina. Man vairāk bail, ka tas mani pazudinās. Tas, ka es vilinājuma pēc parakstīšos uz ko svešu. Vai arī- tas man iepatiksies par daudz. Un kas par daudz, tas par skādi. Es mēdzu "pāršaut pār strīpu".
Everyone lives in their own world. They live with the only things they know, and have known all their lives. Unless you experience all that is in this world you can never understand it. You must know pain, sadness, joy and love. Fear and safety. Love and hate.You may have been a hero. And must experience being an outcast. Until you’ve felt all that’s in this world, you can never understand it.Tas ir citāts. Man nav uz to autortiesību. Bet man patīk tas "You may have been a hero". Jocīgi, bet es esmu reiz bijusi varone. Nu ne jau tā kā TELE2 reklāmās. Tā, patiesi. Vien ar savu ļurināšanu esmu reiz, gribētos tā teikt, paglābusi dažu labu no kļūdas, ko labāk tiešām nebija vajadzības pieļaut. Vai tā ir jauka sajūta? Man šķiet, ka katram pašam tas jāuzdod sev. Jo mēs visi ESAM bijuši varoņi. Un kā jau es reiz izteicos, varonim nav obligāti jābūt apspīlētā triko ar spējām lidot.
J: Kādu tu gribētu sev spēju, ja būtu tāda iespēja izvēlēties?
K: Gan jau ka lidotprasmi.
J: Laba doma...
K: Un tu?
J: Es gribētu lasīt domas. Bet ne visas. Tad nebūtu interesanti dzīvot. Tad es tikai eksistētu. Man gribētos dzirdēt, kad kāds kaut kur pasaka ko labu par mani. Vai padomā ko labu par mani.
K: Un kā tu domā, tu bieži ko dzirdētu?
J: Nē.
Pēdējie 4 citāti dialogā bija izdomāti uz pašas galvu, jo tas bija turpinājums, balstoties uz manām domām un otra cilvēka personifikāciju. Cik ērti, ne?
Mājās viss kluss. Ārā viss kluss. Bet man gribētos šobrīd sēdēt uz jumta. Un smēķēt. Un gaidīt, klausīties, kā skrien laiks. Jo ne jau laikam ir nozīme. Ne to var pārdot, ne to var nopirkt, ne to var svērt. Bet tas ir tik vērtīgs, tāpat vien. Un dzirdēt, kā tas skrien, atņemot man tik daudz ko. Izraujot no rokām un, kas to lai zina, varbūt pat no galvas. Bet no sirds nekad. Tur viss paliek. Jo ne jau prāts ir vieta, kur viss krājās- tur glabājas visa informācija, bet tas ir grāmatvežu stilā. Ne jau priekš manis. Lai mana galva dzīvo savu dzīvi. Es eju roku rokā ar savu sirdi. Tur krājas mani dārgumi, ko es nevaru atdāvāt nevienam. Tā ir vieta, kas man tik svarīga, kas man tik silta. Kurā es iegriežos, kad man ir auksti, kad mani māc šaubas. Tad tā man dod padomu. Un ja es aiz spītības atsaku, tā smaida kā vecmamma, kas zina, kā ir labāk- kas zina, ka pēc laika es teikšu: "Tev bija taisnība un to nav jēgas noliegt, jo tu mani pazīsti.". Tā nekad nekliedz, tā nekad nepavēl, tā vienkārši man ir vienmēr blakus. Viņa man ļauj pieļaut kļūdas, tā man ļauj skumt, tā man ļauj sevi maldināt un lamāt. Viņa mani nevada. Mani vada prāts. Viņa man nesaka neko priekšā. Viņa vienkārši IR un es to zinu. Es to vienmēr atceros, pirms prāts izdara galējo lēmumu. Un tagad man tā saka: "Vai zini, Jolanta? Nekas nenotiek tāpat vien. Visam ir sava nozīme, sava jēga. Un ja jādara tā, tad tā ir jādara. Tev ir jātic liktenim. Tu nevari mani sodīt, jo nav nekā nosodāma". Kāpēc tā? Jo vienkārši es nevaru paturēt lietas, kas man nepieder un, šķiet, nepiederēs nekad. Saka, ""priecājies par šodienu, jo rītdiena var pienākt vēl sliktāka". Un ziniet? Tā ir. Es priecājos. Viss kārtībā. Man taču nekas nepieder. Tikai mana sirds.
Un man būs prieks, ja kādam esmu likusi apdomāties. Patiešām. Jo es nezinu, kas ar mani pirms brīža notika. Man pietrūkst tās Jolantas. Man nav ne jausmas, kur viņa pazūd ikdienas pelēcīgumā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru