Lai nu kā, es gribētu būt ģenerālis. Varbūt ne pat ģenerālis, bet kaut kas uz to pusi. Nu, piemēram, ģenerāļa adjutants. Vispār man nenāktu par sliktu iemācīties visas militārās pakāpes. Reiz man krusttēvs tās mācīja, bet tas bija tajā laikā, kad "zāle bija zaļāka un lētāka". Bet cik tas būtu forši- būt sievietei-ģenerālei. Staigāt ar augsti paceltu galvu. Jā, labi, tam nemaz nav vajadzīga nekāda militārā pakāpe. Pietiek vien ar pārliecību par sevi. Un pārliecību par savu dzīvi.
***
Tā lūk, cik visi no jums noprata, tad tas ir tāds pavecāks ieraksts- 30. augusts. Kādas ir šīs dienas izjūtas? Patiesībā man tik ļoti šodien gribas gulēt, bet līdzko pienāk vakars, kad PATIEŠĀM vajadzētu aizmigt, man nesanāk. Tāpēc man nav ne jausmas, kā es to panākšu, kad pavisam drīz man sāksies jauns dzīves ritms.
Rīt es braucu mājās, beidzot. Ļoti gribas. Dzīvot vairākas dienas pa laukiem ir tas pats, kas maldināt sevi- viss ir vienkārši, viss ir ierasti, nekas jauns nenotiks. Bet līdzko tu nonāc pilsētas gaisā, tajā jaušams pelēcīgums, steiga, stress un viss pārējais, kas atrauj tevi no sapņu pasaules. Labi, man nemaz nav tik grūti dzīvot savā pasaulītē, pat tad, kad man apkārt visādi frīki un dīvaiņi. Es šobrīd klausos nedzirdētu, vecu, nedaudz skumju, bet ļoti labu "Prāta Vētras" dziesmu, ko gan es citēšu 23. septembrī, šeit savā mājīgajā blogā. Haha, what a magic date! Kas pa vainu? Nekas, nekas, astroloģiskā rudens sākums, jāsvin. Es jebkuru no jums svinīgi ielūdzu paviesoties te, 23. septembrī- pasniegšu virtuālus cepumus un tēju, kā arī saldo ēdienu- filozofiskāko ierakstu, kāds vien te redzēts, un pie kā es strādāju jau kopš šodienas.
Bez bailēm, draugi! Es nemirstu. Vismaz ne fiziski. Nē, nē, kušš, kušš! Jūs visu redzēsiet tajā pašā maģiskajā datumā.
Cik dīvaini- tik daudzi jau spēruši pirmos soļus lielajā dzīvē, pat bail paliek. It kā es ko kavētu, ko būtu palaidusi garām. Bet nu, kā saka, katram savs laiks. Es nekur nesteidzos, vismaz tā es cenšos sev iestāstīt. Un šonedēļ būs bāņuka svētki, kas man saistās ar garām naktīm un smagiem rītiem. Vai es gribu dzert? Jā, gribu. Vai es gribu piedzerties? Nē, es negribu. Kāpēc? Jo tad es sastrādāju dažādas muļķības. Bet vai tad tā nav labi- sastrādāt muļķības? Labi, ir forši- tik ilgi, kamēr tās iespējams "satīrīt". "Satīrāmās muļķības" ir pat patīkamas. Jo es nekad neesmu nebijusi muļķe. Un nekad neesmu nožēlojusi, ka ir tik daudz lietu, par kurām esmu kodusi elkoņos. Un tā ir metafora, ja kas. Jo tik, cik esmu kodusi, tik kļūdu pieļāvusi, un tik gudra varēšu būt savu pēcteču acīs. Ak, šausmas! "Pēcteči"- cik savāds vārds! Reizēm man paliek žēl sevis- ka man sevi jāpacieš.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru