Tagad viss kārtībā, atšķirībā no pagājušās nedēļas, kad man nekas nebija skaidrs par manu dzīvi pēc 2 nedēļām. Tagad viss ir skaidrāks un dzidrāks par lauku avotu. Un mani fascinē tas, kas mani sagaida. Tagad ir vieglāk izturēt to spriedzi, kas mani mentāli spiež kā vēža spīles. Bet viss ir daudz vairāk kārtībā, nekā jebkad pēdējā mēneša laikā.
Un kopš manu draugiem.lv profilu rotā visnotaļ normālas bildes no galīgi neveiklas foto sesijas, tas apkārtējiem kļuvis ārkārtīgi interesants. Tāpēc es pamēģināšu šo triku ar blogu. Respektīvi, pa ilgu ilgiem laikiem manu lapeli rotās mans ģīmis, jeb, kā es mīlu teikt, roža.
Starp citu, kas ir jūsu iedvesma? Ziniet, kas ir mana iedvesma? Cilvēki, kas veido daļu no manas pasaules. Un cilvēki, kas ir pavisam nejauši satikti, redzēti, dzirdēti. Viņu uzvedība, vārdi, žesti, uzskati, komentāri, raksturs. Man ļoti patīk vērot cilvēkus. Un analizēt. Un izprast. Ne līdz galam, tas taču nav obligāti! Viņi vienkārši mani iedvesmo. Iedvesmo uz lietām, ko rakstu šeit, ko domāju, ko iedomājos, iztēlojos, saprotu un... neizprotu.
Man skauž ne tikai tas, ka lielākā daļa manu vienaudžu-draugu jau staigā uz lekcijām kā lieli. Man skauž arī tas, ka dažas man pazīstamas meitenes pa nieka dažiem latiem, kas LV nemaz neskaitās nauda, haha, izbraukāja Somiju, bet es kā totāls retard to visu vien apskatīju caur digitālo fotogrāfiju. Es arī gribu braukt uz kaut kurieni un plus vēl pačillot pie kāda koučsērfingā. Un lai nu cik jautri būtu tusiņāt kopā ar daudz alkoholu un draugiem, es izvēlos ceļot viena. Jā, Jolantai Vimbai patīk ceļot vienai pašai. Tas nav noslēpums. Un tā, ja man būtu tagad iespēja doties uz savu pirmo koučsērfinga, jeb ceļojuma valstiņu, es izvēlētos Poliju. Cik neinteresanti, teiksiet? Nedomāju gan. Es dotos kaut kur uz Osvencimas pusi. Kas tā tāda? Nu tā pati Aušvica jau vien ir, tikai tādas Aušvicas nemaz nav, tas vnk ir nacistu dots nosaukums Osvencimai Otrā pasaules kara laikā, lūk tā. Un tad es padzīvotu pie kāda viesmīlīga cilvēciņa, kurš, ja noveiktos, būtu ebrejs, kaut gan tas ir ļoti maz ticams. Bet, ja būtu, tad vismaz 75, ja ne 80%, viņa senči būtu bijuši Aušvicas k.n.. Kaut gan nē, ko es te muldu. Paši saprotat, ka tā ir niecīga iespēja. Nu, bet stāsts ir par to, ka Polija var likties neinteresanta tiem, kas grib apskatīt Pizas torni vai Eifeļa bašņu, vai Itālijā ēst īstu itāļu pizu, jo tas viss vienkārši skanēs tik stilīgi citu cilvēku priekšā. Nu ja. Skan jau smukāk, nekā-
A: Nu, kur tad tu biji aizbraukusi brīvdienās?
J: Iedomājies? Es biju Aušvicas koncentrācijas nometnē! Tas bija viens no labākajiem ceļojumiem manā mūžā!
A: Kon.. Kas? Tas ir garšīgi?
Labi, tāds dialogs man būtu ar galīgi neaptēstiem un debiliem cilvēkiem un, lai nu cik tas nežēlīgi neskanētu, man tādu padumju draugu ir daudz. Vairāk, nekā būtu ticams un vajadzīgs.
Un, runājot par vēsturi, ir tikai viens vēstures posms, kas man pilnība neinteresē un liekas tik garlaicīgs kā apakšzemes minerālu kolekcijas Dabas muzejā. Tā ir aizvēsture. Man nešķiet interesanti klausīties, cik Homo Sapiens senči bijuši izveicīgi lasot ogas. Bēēēk. Kaut gan mani fascinē fakts, kas Saprātīgais Cilvēks, kas savos pirmsākumos alās skrāpēja muļķīgus un asimetriskus zīmējumus, pēc vairākiem tūkstošiem gadu centīsies iznīcināt veselas pilsētas, kas 100kārt pārsniedza viņu cilts apmērus (es runāju par Hirosimu un Nagasaki) un meklēs veidu, kā izgudrot jaunas "lietiņas" ar kuru palīdzību nodarīt pāri sev līdzīgajiem. Taisnība vien Einšteinam bija, ka vislielākais ienaidnieks cilvēkam ir viņš pats.
Un viņš bija ebrejs. Un ebrejus reiz Eiropā gandrīz pilnībā iznīcināja. Tad padomājiet, cik iespējami daudz "einšteinu" tur bija. Un viņi, iespējams, varēja šo pasauli kaut kad padarīt labāku. Un ne tikai ebreji. Ir mūsu vidū tik daudz cilvēku, kas varbūt pat nekad netiks atrasti, izrauti no pelēkās masas, kaut gan viņi ir tik ļoti to pelnījuši. Viņi ir "sūzenboilas". Nekas nav samērojams ar vējā palaistu vai zaudētu talantu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru