spēcīgs ir tas, kas visu mūžību spēj sadzīvot ar sevi

Reizēm tā ir, ka es vienmēr esmu tā, kas zina labāk, kaut nemaz to nevēlas.
*
Bet atkāpjoties no šī, vēlos paskaidrot ieraksta bildes nozīmi, jo tai šoreiz ir savs stāsts. Redz kā, bieži negadās sasolīt spēlēt futbolu lietus laikā, baltā maiciņā kopā ar savām neķītrākajām draudzenēm. Un tā kā es esmu cilvēks, kas savus solījumus cenšas turēt (it īpaši, ja tie ir tik interesanti), nākamā gada vasara, ja vien viss pagriezīsies uz pozitīvo pusi, man pienāks visai slapja, visai zaļā stadionā. Bet patiesībā man šī ideja visnotaļ patīk, ņemot vērā, ka man patīk reizēm būt nepiedienīgai vai rupjai. Tā ir daudz interesantāk dzīvot, nekā visu laiku mazgāt rokas nevainībā.
Šķiet, ka būt nomodā pusnaktī, sestdienas vakarā un pie tam vēl Rīgā, ir visai interesanti. Var klausīties skaņās, ko izdveš rīdzinieku nakts uzdzīve, klusībā cerēt, ka neviens neuzrāpsies uz ceturto stāvu un mēģināt pierunāt sevi nokāpt lejā un uzsmēķēt. Lai gan pēdējais punkts mani vilina vismazāk, jo ir grūtāk izdarāms.
Lieta, ko izdarīju tik tikko- noskatījos "Karību jūras pirātu" 3. daļu, ko man dāsni dāvāja TV3. Lai gan tā nav mana iemīļotākā daļa, es to nepalaidu garām. Tāpat kā zelta citātu tajā: "spēcīgs ir tas, kas visu mūžību spēj sadzīvot ar sevi", jo tajā patiešām bija daudz taisnības. Tāpat kā fakts, ka viss nepieciešamais izdzīvošanai ir katrā cilvēkā pašā. Un tas, kas man ļauj izdzīvot, ir mīlestība pret dzīvi. Jo šodien es to aptvēru pirmoreiz pa ilgiem laikiem- staigājot gar krastmalu, klausoties čellā Doma laukumā un staigājot pa pavisam tukšu, bruģētu Vecrīgas ielu kopā ar Lindu, ar kuru man bija pavisam aizkustinošs dialogs:

L: Patiesībā tev nevajadzēja braukt uz šejieni!
Es: Kāpēc? (saraukta uzacs)
L: Jo tagad tu te atbrauc un ķipa parādi "o, cik es esmu forša" un tagad man vēl vairāk negribas tevi laist prom.
Es: Ak, Linda, cik tas bija mīļi! (neviltots smaids)

Labi, gan jau, ka viņa tagad lasa un domā, ne vella, tā nu gan nebija, bet nav jau ko noliegt. Man uz tādām lietām ir čujs ^ ^
Es jūtos mentāli apgarota dēļ fakta, ka mana Kristīne brauc kopā ar mani. Jā, man būs drauga plecs, uz kā balstīties, kad būšu prom. Tādēļ tas noņem vismaz 40% skumju. Redz, cik patiesībā viss ir vienkārši- atliek vien blakus būt vienam cilvēkam, kad tavs koncepts mainās. Pēkšņi es savas emocijas un izjūtas atlieku maliņā, lai par tām kāds cits atbildētu vēlāk Patiesībā gan sakot, esmu zvērīgi nikna iekšēji. Stulbi, ka es mēdzu sevi necienīt un atļauju pret sevi izturēties tā, kā patiesībā neesmu pelnījusi. Un es nerunāju par rupjībām, pazemojumiem vai fizisku ietekmēšanu. Es runāju par cilvēcisku taisnību un skaidrību. Par vienkāršu "jā, ir" vai "nē, nav", nevis "jā, varbūt, nu nezinu, nē, labāk nē, bet varbūt tomēr jā, kaut gan iespējams, kas to lai zina, šķiet, ka nē". Nekas manās acīs nav vājāks par neizlēmību. Jā, ir lietas, ko es nicinu, bet šī mūžīgā "es sameklēšu atbildi enciklopēdijā, tu tikmēr pacieties, jo tā ir diezgan bieza" ir tik kaitinoša un nervus ēdoša. It kā būtu jāstāv garā rindā, lai dabūtu izziņu, ko varēji dabūt ātrāk, ja būtu bieza āda un vēlme runāt ar menedžeri. Skaidrs, jums neko no mana bazara, iespējams, nesaprast. Ja nu runā skaidrā valodā, tad, teiksim tā, esmu tikpat neapskaužamā situācijā, kā dažus gadus atpakaļ, kad ar manu, ēēēmm, pukstošo priekšmetu, kas slēpjas zem ribām, spēlējās kā kazino ruleti- kas uzgriezīsies, tas notiksies.Un tad es tā apstājos savās domās un prātoju- par ko man tas viss, un kāpēc es tāda? Kas tad man liedz pagriezties, aiziet un pateikt, ka man ir apnicis mocīt sevi ar neziņu? Ka nav nekādas vēlmes ik pa laikam uzsist sev garšu, lai pēc tam, iespējams, attiektos no tā visa pret savu gribu pavisam? Nu bet protams, ka mani tur mana sirds un saka, ka nevajag laist prom to, kas atnācis pie tevis labprātīgi ar lietām, kas sagādā smaidu tev sejā. Bet prāts egoistiski liek aizliegt ļauties mirkļa vājumam un beigt sevi dīrāt. Un es nespēju rast kompromisu, man grūti izlemt, kas būtu tas labākais. Kaut gan, skat- nežēlīgais laiks pats visu salika pa plauktiņiem- es nevaru izvēlēties, tas to izdarījis manā vietā. Es domāju, ka viss paliks tā, kā tas ir tagad- bez jautājumiem, skaidrības un, galvenais, atbildēm.
Ir muļķīgi katru reizi, kad jūties smagi, teikt "jāsāk jaunu dzīvi", jo dzīve jau sen ir sākusies. Tā neprasa, kur ir tavas beigas un kur ir tavs sākums. Nevar jau izmainīt to, kas jau noticis, taču ir iespējams mainīt to, kas būs. Bet žēl, jā, tik ļoti žēl, ka tu pats nezini, kas tev būs labākais, jo nav tādas iespējas patīt kaseti atpakaļ, ierakstīt no jauna un teikt: "Tagad paskatīsimies, kā būtu, ja..".
Nav nozīmes tam, ko es meklēju, jo tas ir pilnīgs miers. Es vienkārši vēlos aizņemties bišķiņu spēka, lai tiktu pāri tam, ko nevar aprakstīt vārdos. Es vienkārši esmu gājusi jau cauri šādam periodam, zinu, ko tas vēl nesīs un ka tas, kas šobrīd notiek manī, ir tikai pats, pats sākums. Tālāk būs nedaudz stulbāk, tizlāk, grūtāk. Un tad... Jā, tad es nezinu. Vispār es nezinu neko. Un lai jau atkal tā paliek, vai ne?

/pārdomu pilna seja/