Mūžība? Tas ir ilgs laiks.

"To, kas jau ir noticis var iespaidot ļoti nedaudz. Visspēcīgāk var ietekmēt to, kas vēl tikai taps. Izmanto dienu, lai pārskatītu savas vēlmes, jo, ja kaut ko ļoti vēlēsies, tas var arī materializēties."

Šķiet, ka draugiem.lv horoskopi kļuvuši visai filozofiski. Bet tas, kas šodien tajā rakstīts, man patīk. Jo liekas, ka šī diena pagāja nedaudz apdomājot, kādas ir manas vēlmes. Un man tādu nav daudz. Jā, es varu gribēt, lai man pieder Subaru, spoži balta jahta un māja Ibicā, bet ne tas mani nepadarīs laimīgu. Ne tas man liks justies vajadzīgai un mīlētai. Ne tas man liks smieties no sirds un raudāt no prieka. Vēlmes ir tas, kas nesīs man iekšējo mieru. Un, kā jau izteicos, man tādu nav daudz. Ir tikai viena.. Jā, bet tikai laiks rādīs, vai tā piepildīsies. Bet laiks, lai gan tam ir daudz lielāka vērtība, nekā kilogramam zelta, ir tikpat besīgi riebīgs, kā pulksteņa tikšķi. Tā ir vispretīgāka skaņa pasaulē- tas nekad neiet tā, kā vajadzētu- vai nu par ātru, vai nu par lēnu. Un jā, es sāku izjust tā nozīmi. Sāku izjust to, kā būtu, ja es spētu apturēt laiku un teiktu: "Apstājies, tu esi nežēlīgs!". Bet tā nevar. Ir jāmāk sagrozīt visu tā, lai būtu labi.
Jā, šī diena man bija pozitīvi jauka. Pilna ar smiekliem, smaidu un nostaļģiju. Ar labiem draugiem, ar patīkamām sarunām. Un tas viss bez alkohola. Un lai nu cik sāpīgi nebūtu, man no tā jāšķiras. Lai gan varu teikt, ka pavisam neilgi, nevis uz mūžu. Mūžība? Tas ir ilgs laiks. Stulbi, ka labākie brīži skrien kā sekundes. Es tā negribu. Es gribu, lai labākie brīži kādreiz apstātos, un  es sev varētu teikt: "Hei, Jolanta, tu esi laimīga!". Nevis pamosties nākamajā rītā, paskatīties pa logu un sacīt: "Atkal līst, vakar bija patīkamāk. Tad bija kaut kā jauki, ne?". Tomēr, lai līst. Lietus ir tāds kinda foršs.

"Tik neparasti ir redzēt miljardiem cilvēku, kas slēpjas zem saviem jumtiem
kad kaut kur līst, un varbūt mazliet drošāk un varbūt mazliet dīvaināk.
Kā parasti es uzvedos, tas tikai tāpēc, ka mazliet baidos, es neesmu ķeizars
neesu miljonārs, es varu tikai mazliet tevi sasildīt, kad mūsu drēbes viscaur izmirks."

Haha, ir tik ilgs laiks pagājis, kopš es pēdējo reizi pat priecājos- līst lietus. Un tad es atceros, cik ļoti kāda persona mainīja domas par mani, kad es lēkāju pa peļķēm, neuztraucos par slapjajām kājām, smējos, ja man teica "ak, tu stulbā", un tad viņš mani vēroja un saprata, ka es neskumstu. Ne par ko. Kaut gan gaidīt jau gaidīja, ka tikai viens teikums, viens vārds mainīs manu dzīves uztveri, manu skatījumu uz manu nākotni. Bet, še tev!
Ir palicis tik maz laika, besī laukā. Man šķiet, ka šoreiz es pirmoreiz vēlētos sadalīt sevi uz daļām. Vai nu, piemēram, nopirkt otru dzīvi. Es zinu, ka tā būtu dārga, bet tam nav tik lielas nozīmes. Jo... es pirktu to par jebkādu cenu, ja vien paliktu tas viss, kas man ir šobrīd, te, manā dzimtajā valstiņā. Labi, man patiesībā nekas jau tā nepieder. Vienkārši es gribu dzīvot tur, kur dzīvošu pēc maza laiciņa, bet tajā pašā laikā katru dienu izdzīvot to, ko pēdējā laikā izdzīvoju te.
Pilnīgi vai liekas, ka kāds man neredzami būtu atnācis un uz paplātes uzlicis, ko tādu baigi vērtīgo un teicis: "Gribi? Ņem! Ne jau man vajag tavu laimi un prieku, tev pašai tas ir visvairāk vajadzīgs." Ha, cik es naivi esmu sākusi rakstīt. Bet kāda jēga slēpt to, ko jūti patiesībā? Kāda jēga atteikties no tā, ko vēlies satvert ar abām rokām un nekad nelaist vaļā? Labi, ne jau nekad, jo nevar zināt, ko tev atnesīs rītdiena. Bet ja tu zini, ka nevēlies vismaz tuvākajā nākotnē atteikties no lietām, kas ir dzīvotsvarīgas? Man jau šodien teica, ka fiziskā pievilkšanās nav tas pats, kas ēšana- bez tā var iztikt. Vajag tikai pašu domu, to pašu galveno.
Es gribu dzīvot bez bailēm, bez uztraukuma, bez pukšķošā priekšmeta sāpēm, tāpēc man ir bail skatīties patiesībai acīs. Pirmoreiz man bail, ka tiešs jautājums var mani izsist no sliedēm, var mani norakt un sagraut. Pirmoreiz man patiešām gribas teikt, ka vārdi "šeit mēs liekam punktu", mani var salauzt. Es nezinu, laikam jau vien iekšēji esmu tā pati vecā Jolanta, kas tic, ka viss var būt tik labi, kā nekad. Kas tic brīnumam, kaut gan to neredz. Kurai vēl aizvien cerības ir vienīgais, kas palīdz turēties virs ūdens. Es taču esmu naiva. Jā, jā, es esmu, nav ko te slēpt. Reiz es sevi pielīdzināju grauzdiņam: ārpusē ciets, iekšpusē samtains un mīksts. Varbūt es visu pārlieku dramatizēju, bet man šķiet, ka es to nedaru. Šis ir mans blogs, tā nav tikai lapele. Es te ielieku daļu no sevis, daļu no tā, ko nekad neizsaku skaļi, tāpēc es lūdzu respektu. Es saprastu, ja ikdienā staigātu ar garu ģīmi un galīgi tāda nekāda, taču es tā nedaru. Bet kad esmu pie bloga, manī atraisās viss, ko slēpju, un domāju, ka tā jūtos labāk.

"Ja tu man jautātu, ko es gribu paņemt līdzi kabatā,
Tad es teiktu- varbūt pat tevi."