Atonement

Ir velnišķīgi labi domāt, ka tu jau kārtējo reizi liec kādam nervozēt, bet zināt, ka tu pati esi tik ļoti nepārliecināta par sevi.

Izrādās, ka mēs dzīvojam netālu no „open-air” kartinga trases, haha. Es savulaik gribēju kļūt par profesionālu kartinga braucēju. Smieklīgi, bet tāpat nostalģiski.

Imperial War museum bija kas vienkārši lielisks. Tā ir īstā vieta, kur izjust vēsturi pat fiziski, ne tikai garīgi. Es nespēju vien nopriecāties un aprakstīt savu sajūsmu par šo vietu. Tas ir jāpiedzīvo, lai saprastu.

Garīgi un mentāli ar mani atkal viss kārtībā. Varbūt tādēļ, ka biežāk sazinos ar mājām. Un sajūtu, cik patiesībā esmu gaidīta un mīlēta. Jauki. Tikai traucē vien doma, ka daži manu vārdu nozākā un apspļauda tajā pašā laikā. Taču, kā nesen lasīju uz kino afišas plakāta „You can’t make 500 million friends, if you haven’t got any enemies”. Ienaidnieki- tas būtu par skaļu teikts, jo man ir tikai nevēlami un necienījami cilvēki, kuras ir ekvivalentas tukšām vietām, nevis saperņiki, ar kuriem nemitīgi sacenšos. Vēl neesmu tiktāl ne biznesā, ne politikā, ne kriminālajās aprindās, lai man būtu savi „ienaidnieki”. Tā nu tas tagad būs.

Mēs kādā vakarā veicām vēlo vakara iepirkšanos, kas man tiešām patika, ja neskaita to, ka iegrābāmies, nopērkot picas uz atlaidi. Tagad mēs sapratām, ko domāja kasieris, sakot „Ohh, yeah, very hot!”. Man garšo asi ēdieni, bet ne jau nu tādi, kas nežēlīgi aprij visas tavas garšas kārpiņas. Taču kopumā mums gāja jauki- sajutos kā apzinīgs un pieaudzis cilvēks. Vispār jau vēl vairāk apzinīga es jutos piektdienas vakarā. Tā beidzot bija iespēja kļūt pieaugušai, dejot visu cauru nakti, pārdzerties tekilu pilnīgi par brīvu un, protams, nokavēt darbu pēc bezmiega nakts. Tagad man tas šķiet smieklīgi. Veids, cik bezspēcīgi mēs centāmies izgulēt reibumu autobusā. Būt apzinīgam-tas nozīmē rēķināties ar sekām. Es rēķinājos un izturēju. Viss kārtībā.

Vienu dienu mums darbā notika šāds tāds patīkams atgadījums, respektīvi, es satiku Elvisu Presliju. Nu labi, labi, viņam bja 67 gadi un viņš šķielēja, bet savādāk viss bija kārtībā- gan zvaigžņu triko, gan melnā parūka bija savos uzdevumu augstumos. Un Elviss-seniors tikpat efektīvi nodziedāja „Love me tender”. Tas bija salīdzinoši labāk, nekā dzirdēt tumšādainu geju spiedzam līdzi Gagas „Alejandro”. Esmu 100% pārliecināta, ka viņš bija gejs, nopietni.

Katru vakaru, ko pavadu kruto studentu viesnīcā, es viņus vēroju (skan diezgan baisi, haha). Mēģinu psiholoģiski izprast viņu dzīvi dzimtajā valstī. Pamanu tos, kuri patiesi ietur etiķeti, vai iztērē vairākus simtus mārciņu vienā vakarā, acis nepamirkšķinot. Bagātnieki ir savādāki. Viņi šķiet audzināti pavisam savādāk. Tāpat kā savvaļas dzīvnieki atšķiras no rezervuāra kustoņiem. Un šajā gadījumā es jūtos kā no savvaļas.

Šodien ar Kiku runājām par to, cik patīkami būtu jau šodien atgriezties mājās. Kaut uz vienu dienu. Un tad es sajutu baltu skaudību par to, ka viņa to visu sajutīs pavisam drīz- vien pēc 4 mēnešiem. Kamēr es gaidīšu līdz maija beigām. Tieši tā. Visticamāk es atgriezīšos jau maija beigās, jūnija sākumā. Es gan negribu neko solīt, jo viss jau var gadīties. Pa to laiku es varu apprecēties, sapīties ar narkodīleriem vai nolēkt no tilta. Bet ja notiks tā, kā es domāju, tad jāāāāā!!! Vasara, tu esi mana!

Kādu laiciņu atpakaļ noskatījos filmu „Atonement”. Patiesībā man ļoti patika. Tāda mierīga, traģiski nosvērta un melanholiska. Un lika man aizdomāties par to, cik patiesībā nomācoši ir nezināt par otru. Un nezināt, cik ilgs laiks paies, līdz atkal satiksi otru. Vai kas būs mainījies, vai kas būs savādāks. Un vai vispār satiksi. Jā, pasaule ir viena, bet tik un tā pārāk liela.