if you got to go away, won't you stay another day

Āāāāāāā, vēl dažas dienas un būs HP pēdējās daļas pirmizrādes pusīte. AAAA, es gīpstu! Nē, bez jokiem, es iešu uz to filmu, jo, lai nu ko teiktu skeptiķi un ironiķi, HP man patīk, pat ļoti. Varbūt tā pat ir bērnības nostaļģija, jo esmu izlasījusi visas daļas, man nav ne jausmas. Kāda kuram tur ir daļa. Un tik tikko pamanīju, ka vārdu „daļa” es izmantoju vairākas reizes divos teikumos. Pofig.

 Beigušās pēdējās dienas manā līdzšinējā darbā, kur biju pazīstama, kā jau jums zināms, kā „doktors”. Patīkami, ja tev saka: „Mums tevis pietrūks! Nāc ciemos, kad vien vari!” Jā, šķiršanās manā dzīvē notiek pārāk bieži, lai teiktu, ka nav ieradums. Es pilnīgi jūtu, kā plūstu vienkārši taisni uz kaut kurieni. Žēl, ka dažus nevar paķert līdzi.

Laiks jūs iepazīstināt. Tas kolēģis, kurš manā skatījumā ir diezgan gudrs cilvēks, ne tikai tāpēc, ka ir izgājis cauri visādiem, viņa vārdiem izsakoties „total shits”, tajā skaitā karojis Irānā, dzīvojis kādu laiku uz ielas ū tēt ē, šodien mani mēģināja psiholoģiski vest uz pareizā ceļa. Viņu sauc Alī, ja nu kas. Viņš ir mans „duss”, kas viņu valodā ir „draugs”. Haha. Labi. Kā tad nu viņš to mēģināja darīt? Es nezinu, ļoti spontāni, bet tikpat konkrēti. Mēs neviena netraucēti turpinājām savu ierasto darbu un pļāpājām. Viņš man jautāja šo un to par manu pagātni un, kad es nedomājot turpināju izklāstīt savu viedokli, kāpēc nevēlos atgriezties uz dzīvi Latvijā, viņš teica „Don’t sacrifice your future because of your past”. Tas bija tāds pamatīgs sitiens pa seju, jo mani reti kad var apklusināt un iepazīstināt ar pavisam jaunu viedokli pašai par savu dzīvi. Alī bija taisnība. Es ziedoju savu nākotni savas pagātnes dēļ. Es šo un to sev mēdzu aizliegt, atņemt, noliegt, neļaut tikai vien savas iepriekšējās pieredzes dēļ. Un ja nākotnē es turpināšu to darīt, man iespējams trūks daudz kā. Reizēm es tiešām gribu paņemt priekšā savu prātu kā avīzes atvērumu un izgriezt visu lieko, kas nepatīk, lai tas nekad neuzpeld. piemēram tā diena neilgi pirms es aizbraucu prom, par kuru es nevēlos domāt. Man gribētos to saburzīt, sadedzināt un izmest visdziļākajā, tumšākajā publiskajā izgāztuvē. FUUUUUI, cik pretīgi un riebīgi paliek.. Es domāju, ka pazīstu sevi tik labi, bet nē. Ja es pazītu, es nebūtu neko ļāvusi. Ne sev, ne gfregrefsergfre. Varbūt manam kolēģim ir taisnība.. Tā ir viena no lietām, kas man ir jāiemācās- ziedošana nevienu neglābs. 

Un es nesaprotu, kā šobrīd noskaņot savas ģitāras stīgas. Muļķīgi saukt kādu par neaptēstu radību, ja nekas nenotiek tā, kā tu vēlētos. Neviens nekļūst par idiotu vien tādēļ, ka nedara tā, kā tev pašam tīk. Tāpēc jau naids pret otru ir stulbība, ko var izdomāt vien tukšs un neloģisks cilvēks. Varbūt es sevi tik tikko apsaukāju nelāgos vārdos, bet tam nav nozīmes. Cheers!

P.S.: Sveiciens manai Latvijai!