when they come back, they come back stronger

Vēl aptuveni 6 mēneši palikuši.. Un es būšu atpakaļ mājās! Zinu, kāds, kas atrodas Latvijā, noteikti domā, ka tad jau ir neizturami te dzīvot un bla bla bla un visādus citādus bezsakarus, taču tā īsti nav. Nekas jau nav tik traģisks, vienkārši traki gribas mājās. No rīta reiz piecēlos un domāju „Es gribu pie mammas”. Patiešām. Skan tik ņuņņīgi, ne? Nē, tas ir dabiski.

Esmu sapratusi, ka visas dabas un zīdītāju, un kukaiņu padarīšanas nav mana ģela. Dabas vēstures muzejs bija kā klasiska asorti konfekte- no ārpuses apskaužami skaista; iekšpusē- pilnīgs mēsls. Nekā aizraujoša, nekā interesanta+ vēl svari, kas salīdzināja tavu svaru ar lielākajiem dzīvniekiem pasaulē, nestrādāja tā kā vajadzētu (un es cenšos piespiest sevi domāt, ka tā nav sevis mierināšana). Patiesi. Man nešķiet, ka es sveru 76 kilogramus (es pat esmu pilnīgi pārliecināta). Nevajag raukt acis un baidīties- gan jau kādreiz es arī nofotografēšos un visi varēs aprunāt, cik glīta/neglīta esmu palikusi.

Pavisam nesen apmeklēju UK universitāšu konferenci, kurā atradu arī savējo. Tā pārstāve bija pavisam jauka, vienīgi viņai bija kāds nelāgs un pat nedaudz kaitinošs ieradums- pēc jebkura, manis pareizi saprasta noteikuma, viņa mēdz simtiem reižu atkārtot vārdu „yes, yes, yes!”. Un es iemīlējos savā universitātē. Esmu pilnā gatavībā darīt visu, lai tur ātrāk iekļūtu.

Man tik ļoti patīk Kensingtonas rajons Londonā. Tāds miers, klusums. Vairāku stāvu rindu mājas porcelāna krāsā. Gari, slaidi logi. Un kaimiņi, kas viens otram saka „Morning!”. Jā, bet žēl, ka dārgs rajons. Manai kabatai pašlaik tas sanāk diezgan sālīti. Un tuvākos gadus arī.

Kā man klājas jaunajā darbā? Stresaini, bet interesanti. Mana menedžere ir baigā vecene ar pautiem. Reizēm paliek bail no viņas. Taču viss kārtībā, var izturēt. Otrs mans menedžeris uz darbu ierodas motociklista formā. Tas ir forši. Viņš ir itālis. Un viņš ir foršs. Jūtos kā maza meitene, kas ieraudzījusi savu elku. Kūūl. Centīšos Maķītī palikt līdz pat vasaras sākumam.

Šobrīd vēlētos iedzert un gudri spriest par dzīvi. Par ērtībām un neērtībām. Par problēmām un risinājumiem. Par visu, kas uz sirds. Un es runātu ilgi. Vai tieši otrādi- klusētu un centīgi klausītos. Man nesen prasīja, vai es skumstu pēc mājām. Es teicu, ka jā, pat ļoti. Un tad man pārjautāja- kas tieši man trūkst. Neatceros, ko atbildēju, taču tagad es zinu, ka tā ir „māju sajūta”. Es zinu, ka braucot uz šejieni man vajadzēja saprast, ka „māju” nu man nebūs ilgu laiku, jo esmu izvēlējusies, kā es vēlos iet savu dzīves ceļu. Un tajā diemžēl daudz kas tika izsvītrots. Tagad es savā dzimtenē vien ciemošos. Kā īsta ārzemju latviete. Un kā mani šis fakts kaitina! Ne tādēļ, ka citi mani var nosodīt par šo izvēli, bet gan tāpēc, ka es tādējādi nedaudz daru pāri sev. Patiesībā nē, neviens nav tiesīgs mani nosodīt! Tikai es pati. Un ja es jutu, ka tā ir īstā izvēle, nav nekādas nozīmes spēlēt „kā būtu, ja būtu”, jo tas ir vistizlākais tizlums muļķīgā cilvēka prātā. Nevar tā, jo nebūs, viss jau ir noticis.

Un es nezinu kāpēc man tomēr piemīt tā muļķīgā un debilā rakstura īpašība, ka es vienmēr saku viss, kas uz mēles. Pat ja tas ir rupji, divdomīgi un nepateicīgi. Un es nekad nedomāju atvainoties. Reizēm es daru daudz ko par spīti. Un gribu darīt par spīti. Ieriebt kādam, kas uzkrītoši cenšas ieriebt man, nemaz nezinot, ka lielais trumpis ir pie manis. Lielais šoks, lielais noslēpums. Redz’, kāda es riebekle. Un šodien mani nokaitināja vien divi muļķīgi teikumi. Es saglabāju mieru, neko nepateikdama, kaut gan tā vien nagi niezēja. Neko taču nevar padarīt, ja tev cilvēks riebjas. Ja Jolantai riebjas, tad neko tur nevar mainīt vai grozīt.

Vienīgais, ko es tiešām nopirktu par jebkādu cenu milzīgos daudzumos, ir izturība. Katru reizi, kad mani darbā norāj vai ko aizrāda, es sakožu zobus, aizdzenu domas par padošanos un atgādinu sev, ka pēc minūtes būs labāk. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka rājiens darbā mani nekad nespēs nogalināt, ja nu vienīgi kāds mani centīsies nosmacēt ar burgeru.