Haha, ko tik izmisuma un bezspēcīguma laikā ir iespējams sev nodarīt! Pirms kāda laiciņa pašķirstīju savu dienasgrāmatu un atradu ierakstu, kur bijusi sevi pavisam interesanti nodefinējusi- „nederīga jūtām”. Diezgan skarbi, vai ne? Nav jēgas noliegt- tur ir tik daudz patiesības.
Nē, pasaule vispār ir interesanta un pārsteidzoša. Man, piemēram, skauž, cik skaista man palikusi mana mīļā Dace Dārziņa. Un cik ļoti man pietrūkst Lauras un Lolitas. Kā man gribētos paķircināt Juri Mucenieku vai Aldi Drikānu, kuru 10tajā klasē saucu par Dirkānu. Kā manas ausis jau izslāpušas dzirdēt Sapiņa izvirtušās fantāzijas un ķircinošās frāzes. Man pat pietrūkst sava rupjā, nelaipnā un kašķīgā dīdžejošanas kolēģīša, kurš visai manai mājpilsētai gan saistās ar slēptām negācijām. Viss, viss man šķiet tik tāls, nepieejams un jau izdziestošs. Man nemaz nelikās, ka tā notiks. Taču laikam tomēr cilvēks nespēj piemanīt pats sevi- kas ir iekšā, tas tur ir, pat ja garoza mainās.
Pēdējās dienas mana dzīvokļa palodze manī vieš patīkamas trīsas (tas kopumā var skanēt diezgan neķītri), jo gandrīz vienmēr uz tās atrodas vēstule man. Un šķiet vienalga, vai tā ir no bankas, valsts iestādes vai ieņēmumu dienesta. Tas taču ir tik seksīgi.
Kaut kā gribas atgriezties pie „nederīga jūtām” definīcijas. Es nezinu, kāpēc man gribas sevi tik ļoti apsaukāt. Izglābties no vienkāršākās izejas (jā, esmu pazīstama ar to, ka vienmēr izvēlos sarežģītāko ceļu uz risinājumu). Dramatizēt visu.
Viss ir saprotams īsi un vienkārši. Esmu lasāma kā grāmata, tikai reti kurš to var atvērt. Citreiz gan sanāk nožēlot, ka esmu kādam ļāvusi ieskatīties.
Īss ieraksts šoreiz sanāca, bet kas gan par to raizēsies, ja ne pati Jolanta. Manī nedaudz apnikums iestājies un vēlme visu mest pie malas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru