Tagad es zinu, kā atkal sajust to patīkamo bērnības prieku un sacensības spriedzi par to, kurš izredzētais atkal tiks sēdēt pirmajā autobusā sēdvietā. To var sajust tad, ja brauc ar divstāvīgo autobusu- kāp augšā un ceri, ka priekša būs tukša. Jūties kā kings.
Diemžēl man drīz nāksies šķirties no visai oriģinālās un iecienītās iesaukas „doktors”, jo man mainās priekšnieks, boss, vadītājs, vienvārdsakot, pats darbs kā tāds. Un es jūtos pārspīlēti gandarīta, lepna un pat iedomīgi patmīlīga, zinot, ka varbūt nebiju pietiekoši laba Rīgas (Juglas) „Makdonaldam” vasaras periodā, toties esmu pietiekoši laba, lai strādātu Londonas Oksforda ielas „Makdonaldā”, kas ir vitāla vieta tūristiem, pašā Londonas centrā. Skaties, pasaule, cik tu gan esi dažāda! Jā, tas nozīmē, ka es varu celt degunu gaisā un ar vidējo pirkstu parādīt smukajam Rīgas Markam savu attieksmi pret šo visu. Nav jau patiesībā nekas dižs, vai ne? Tikai nieka Eiropas nozīmes apmēri un dominante. Jā, jo ilgāk es te uzturos, jo vairāk mēslainības saskatu manas valsts sistēmā un attieksmē pret saviem iedzīvotājiem. Bet es tāpat to valsti mīlu, jā gan.
Jau vairākas nedēļas visu Londonu apņēmusi viena akcija, kas man galīgi un pilnībā pārņēmusi. Jā, taisnība vien ir- ja esi 2. Pasaules kara entuziasts, brauc uz Londonu. Stāsts vispār sākās tad, ka vairākiem cilvēkiem redzēju piespraustas sarkanas papīra magones. Man sākumā likās, ka tā ir sekta, vai vienkārši komerciāli izdevies ātrās ēdināšanas restorāna joks, bet patiesība bija daudz gaišāka. 11. Novembris Londonā bija 1. Pasaules kara upuru piemiņas diena, kad vairāk nekā miljons tās iedzīvotāju, 11:00 ieturēja klusuma brīdi. Zvanīja Big Ben. Diemžēl biju pārāk tālu, lai to dzirdētu, atrados Makdonalda Welcome Meeting, kur mēs arī ieturējām klusuma brīdi. Aaaa, jā, par tām magonēm. Tas ir simbols tam, ka tu pilnībā atbalsti un esi ziedojis atsevišķu naudas daudzumu visiem, kas cietuši, miruši vai jebkā savādāk iespaidoti abos pasaules karos. Un tagad šī akcija Londonā rit uz pilnu duhu. Un es pamatīgi lepojos, ka šī , sarkanā, pusnarkotiskā magone, kas piestiprināta pie mana mēteļa, man ir jau trešā. Labi, ir jau stulbi pazaudēt, bet ja gadās, tad gadās. Un, ak , Jolanta, beidz pārpildīt savu plauktu ar 2. Pasaules kara literatūru.
Kādā vakarā mēs ar Kiku devāmies līdzi savam kolēģim, lai ieturētu tradicionālas irāniešu vakariņas un vienkārši iemalkotu vīnu. Ceļš uz turieni bija kontrastains- vispirms braucām pāri Tower Bridge, kas būtu bijis viens no skaistākajiem brīžiem manā dzīvē, ja vien es nebūtu atpakaļceļā ieraudzījusi sūcamies geju pāri. Taču, pabraucot gabaliņu tālāk, mēs devāmies cauri Londonas „Maskačkai”, tikai tādai „nedaudz” tizlākai. Tas bija geto līdzīgs rajons, kurā visi viens otram izlej asinis vien hobija pēc, un puiši policijas formās tur dodas nelabprāt, jo vienkārši pārāk mīl skābekli un savu dzīvi, man tā domāt. Toties vakariņas bija pasakaini labas- dārza bārbekjū uz kātiņiem garšoja un smaržoja tāpat kā Latvijas šašliks. Un vakara filma „Kalniem ir acis” arī bija ņemama priekšā. Ar tortilju un mērcīti. Mums tas kolēģis ir ļoti jauks. Nevajag neko pārprast, viņš ir mana tēva vecumā, viss ir ļoti adekvāti un draudzīgi. Vienkārši viņš ir tas, ar kuru nekad nav slikti parunāt, ja tev ir slikti. Un atklāt, ka tu vēlies iegūt pilota tiesības, nopirkt moci, apceļot Karību jūras salas (tak’ kaut vai pat visu pasauli), tam visam pa vidu strādāt EP par tulku un beigu beigās pēc tā visa doties mājās pie viņa, lai kas viņš būtu. Pagaidām tā ir tikai jautājuma zīme, kaut gan mazāk miglaina, nekā bija. Kāpēc? Jo pēc iekrātās pieredzītes tu jau pamazām sāc apjaust, ar kādu cilvēku aptuveni tu spētu sadzīvot un mēģināt veidot vienu pasauli, ja ir atļauts.
Un nav labi, ja tev ir viens telefona numurs, ar ko esi sazvanāms, bet tikpat negaidītu, pat negribētu zvanu saņem vien savas vieglprātības un laipnuma pēc. Vienu dienu nokļuvu situācijā, ko iepriekš gan biju redzējusi tikai gaļimās romantiskajās komēdijās, vai puņķainos tīņu seriālos, bet ātri no tās izgāju- uzliku mīksto, palīdu zem segas un pasūtīju visu pasauli, rupji sakot, d*rst. Man nevajag nevienu, ne tagad, ne vēlāk, ne šodien, ne rīt. Punkts.
Šis gan jau būs garākais mana bloga ieraksts šeit, jo vienkārši ir tik daudz kā, par ko rakstīt. Ir lietas, ko gribētos drukāt, drukāt un drukāt, bet rokas neceļas. Varbūt pat ceļas, bet nezinu, kā noformulēt domu. Reizēm es pati esmu pie visa vainīga, jo mana galva vienmēr šo un to atrok manā prātā, un tad es ilgi skatos vienā punktā, sašļūku un trinos kā neapmierināts bērns. „Time takes everybody, ”, tā reiz es baigi gudri pateicu savam kolēģim.
„Money takes somebody, ” diemžēl. Gribētos, lai dažreiz dzīvē būtu kā veikalā- ko darīt, ja patīk?! Jāpērk. Un ja gribas, tad gribas. Bet reizēm tā tāpat notiek. Dažus var nopirkt, pat cilvēkus. Tāpēc manā skatījumā viņi nav nekas vairāk par saldētu lazanju veikala saldētavā.
Redzēju divus pakaramos staigājam pa ielu. Uzkrāsotus, sacacotus, salīmētām visām vietām. Ar vienu vienīgu fizionomiju- „I rule the world, bitch”. Un es sapriecājos, domās papliķēju sev uz pleca un teicu sev :„Tu esi labāka, kaut gan tev nav nekas uzlīmēts, tu neesi 90-60-90, tev nav Tuče-Banana biksītes, tu nesmaržo pēc vijolītēm un tu nemāki perfekti lietot acu zīmuli, jā. Bet tev ir tavi „ego”, kas nekad neļauj palikt garlaicīgam”. Jā, ko līdzīgu es padomāju. Es neesmu Vice Miss 20...., bet esmu pasistā, rupjā, vienmēr dzīvei gatavā Jolanta. Un ja ar to nepietiek, es varu vienkārši paiet nost no ceļa. Upē esot daudz zivtiņu, esmu tikai viena no miljardiem. Izklausās tik pozitīvi. Life goes on!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru