Vai kādam no jums ir licies, ka kādreiz tu dzīvosi dzīvi, par kuru vienmēr esi sapņojis, būsi tas, par ko vienmēr esi vēlējies kļūt un attieksies pret saviem pāridarītājiem tā, ka viņi bučos tev pakaļu?! Es nesen devos mājās no darba un aizdomājos par to. Ne jau par to, kā būtu, bet gan par ilgumu, kad tas pienāks, jo es ticu, ka tā notiks.
Man ir ārkārtīgi žēl Mārtiņa, jo viņš man likās normāls čalis. Es runāju par Freimani, protams. Zinu jau zinu, ja visi stūri pilni ar viņa vārdu, bet nespēju nenoblatot ar to, ka esmu informēta par šī cilvēka zaudējumu, lai gan esmu tālu no mājām. Un viņš bija viens no retajiem mūsdienu mūziķiem, kas rakstīja tiešām ļoti labus tekstus.
Dažas dienas atpakaļ es apkalpoju kādu sievieti, ar kuru nopļāpāju pusstundu pēc sava darba beigām. Bija interesanti klausīties, kā viņa gandrīz vai nofilmējās pornofilmā Austrālijā, tas nu tā, bet vislabākais, ko viņa man šīs sarunas laikā pateica bija „Ja tev iekšēji ir sajūta, ka labāk kaut ko nevajag darīt, tavs prāts tevī izraisa šaubas, nedari to- tas nav tev lemts. Ieklausies sevī.”, kā arī tas „Bet paskaties uz sevi! Tu esi nonākusi tur, kur vēlējies būt, tātad tu vari sasniegt to, ko tu esi dzīvē lēmusi.” Patīkama sieviete, lai gan viņai bija diezgan sūdīgas smaržas. Tādas rūgtas.
Žetonvakara gredzens ir mans lielais palīgs melos. Es to izmantoju tad, kad gribas atšūt nevēlamas personas. Un katru reizi, kad manas lūpas runā pilnīgas muļķības, prāts sagudro visādas fantāzijas, tomēr var nedaudz pateikt, ka es meloju, jo tas jau ir tikai metāls ap pirkstu, tās nav siltas jūtas iekšēji. Man vajadzētu starot, mirdzēt, lepoties un sapņaini ritināt to ap zeltnesi, taču tā patiesā vērtība ir vienkārši miglainas atmiņas par žetonvakara dejām uz galda. Tāpēc man ir sava metode, kā šo mirdzumu nospēlēt, bet es atkal negribu dalīties, jo es jutīšos tik neērti un naivi.
Mums riebjas cilvēki, ja svešo sejas atgādina kādu nevēlamu personu no mūsu pašu pagātnes, bet tikpat labi mums var simpatizēt kāds, kurš ir tikko satikts, bet kura seja ir tik familiāra. Un liekas, ka aiz tās fizionomijas slēpjas tas pats intelekts, tas pats raksturs, tā pati humora izjūta. Un tiek ķerta katra sakritība vai līdzība. Tomēr reizēm gribas, lai neviens nevienu neatgādina, neviens nevienam nelīdzinās, jo gadās, ka sakritības izraisa nepatiku- acu priekšā parādās kāds, ko tik centīgi gribas izdzēst no prāta sistēmas.
Skaipa vecās sarunas ar Lindu liek smaidīt. Viņa ir viens no retajiem cilvēkiem, kas mani patiešām no visas sirds gaida mājās. Gribētos jau ticēt, ka viņa pat skaita dienas, taču tā noteikti nav, un tas nemaz nebūtu iespējams, jo es pati vēl nezinu savu atgriešanās datumu, kaut gan jau tagad skudriņas pa vēderu rāpo no nepacietības un sajūsmas. Es atminos sevi sakām, ka „katram vajadzētu izjust tās emocijas, kad tu pēc ilga laika atkal atgriezies mājās”. Kad es iedomājos sevi Rīgas, nevis Stanstedas vai Getvikas, vai Hītrovas lidostā, es izjūtu mieru, siltumu un māju smaržu. Vienalga, kas būtu šī „smarža”- mašīnu izplūdes gāzes, Vecrīgas cukurgailīši vai Vanšu tilta korozija. Un tas būs tikai sākums- tā būs tikai Rīga. Toties mana pilsēta un ceļš uz to, lai arī aizņems vairāk nekā 2 stundas, noteikti būs neticami patīkams. Ai, mana mīļā Londona, laikam jau es tomēr gribu uz mājām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru