Jolika

Es sāku domāt, ka vajadzētu ierakstīt ko jaunu savā blogā, jo man īpaši neapmierina fakts, ka mani bloga apmeklētāji sākuši lasīt vecos rakstus, kur es, kā jau vienmēr, glupi izsakos. It kā tagad es zinātu, ko es gribu rakstīt! Man vienmēr liksies, ka es ko dumju uzrakstu.
Vēl aizvien neticu, ka pagājis vairāk nekā pusgads un palicis mazāk kā 3 mēneši. Es slāpstu pēc mājām. Bet, kad iedomājos, kas notiks pēc ilgāka laika perioda mājās... Es slāpšu pēc Londonas. Esmu šajā pilsētā iemīlējusies, lai gan visu laiku nosodu, cik ļoti tā liek cilvēkiem strādāt un košļāt naudu. Un tomēr, tajā ir kas tik ārkārtīgi pievilcīgs kā izskatīgā klases jaunpienācējā. Un tad man likās tik stulbi, ka vienai no manām bijušajām klasesbiedrenēm Londona liekoties "visdrūmākā vieta uz pasaules", kaut viņa tur nekad nav spērusi kāju, jo tā to liek domāt stulbie dzīves stereotipi. Ak, jēl! Tieši tāpēc es vēlos, lai mana mamma vasarā tiek redzēt šo pilsētu- cik tā ir apbrīnojama, pārsteidzoša, un cik tieši Latvija ir pelēka un drūma! Labi, esmu līdzvainīga, ka bieži sūdzos, cik ļoti smagi jāstrādā, cik maz jāguļ un jādzen nesakars (šādi es uzrakstīju aiz nodoma), taču ne jau par to ir šis stāsts. Es pati izvēlējos strādāt līdz nogurumam, jo vienkārši es nespēju šobrīd atvērt acis un paskatīties uz pašreizējo situāciju, kas man nav visai labvēlīga. Es nespēju pieņemt realitāti un patiesību, kāda tā ir, jo man neļauj dzīvot fakts, ka mani izsenis kaltie plāni sabruka kā malkas grēda. Un tagad... Tagad ir sajūta, it kā būtu jāceļ smilšu pils no jauna, kaudzīte pēc kaudzītes.
Man ir draugi, jā, man šeit ir draugi. Nu nav jau tā, ka mājās man tādu nebūtu, bet vienkārši... Liekas, ka viņi mani... nu nezinu, kā lai tā maigāk pasaka...novērtē augstāk, nekā mani mājinieki. Es nezinu. Varbūt es vienkārši nespēju atzīt to, ka tomēr esmu egoiste un vienmēr tāda palikšu.
Viss Londonā ir tik zaļš un pavasarīgs. Es nemaz nepamanīju, cik ātri tas laiks paskrēja. Un man tik ļoti tagad nāk miegs. Acis līp ciet. Varbūt būtu labāk, ja es tagad ietu gulēt, jo tāpat neko lādzīgu un filozofisku neierakstīšu. Ai, nu tad atā!

Ir brīnišķīgi atļauties nopirkt vīna pudeli īstā īru pabā.