Ar katru dienu mana vēlme braukt mājās pāraug lielākā un lielākā satraukumā, niez rokas, sašaurinās acu zīlītes.Tik patīkami apzināties, ka laiks skrien ātri un nav neviena, kas tam uzliktu bremzes.
Es lasu "Band of brothers", kas ir grāmata, no kuras izveidots arī patiesi labs seriāls, ko gan diemžēl nerāda LV, kaut mani tas galīgi nerausta, jo man visas sērijas ir datorā. Es gan turos pie tradīcijām un vēlos iesākumā piebeigt grāmatas lappuses un tikai tad piekalt skatienu datora ekrānam, jo grāmatai zūd vērtība, līdzko tu sāc katru teikumu un notikumu salīdzināt ar aktieru grimasēm vai žestiem.
Laika trūkuma dēļ es neesmu visai tālu tikusi, taču šis garais citāts bija vien no tiem, kas izraisīja manī lepnumu, ka atrodos Londonā.
"London to me was a magic carpet," Carson wrote. "Walk down any of its streets and every uniform of the Free World was to be seen. Their youth and vigor vibrated in every park and pub. To Picadilly, Hyde Park, Leicester Square, Trafalgar Square, Victoria they came. The uniforms of the Canadians, South Africans, Australians, New Zealanders, the Free French, Polish, Belgium, Holland, and of course the English and Americans were everywhere. Those days were not lost on me because even at twenty years of age, I knew I was seeing and being part of something that was never to be again. Wartime London was its own world."
Un esmu bijusi vairākkārt vietās, kuras šis Karsons ir nosaucis. Es gan neesmu daļa no kaut kā, kas vairāk neatkārtosies, toties es atrodos vietā, kurā vēl mazliet ir sajūtama tāda kara laika gaisotne, jo briti lepojas ar to, kam izgājuši cauri. Es neteiktu, ka latvieši to nedara, bet tur... nu ir tas kaut kas savādāks, tāpat kā latvieši kā mentalitāte ir savādāki.
Jebkurā gadījumā, tas ir izlemts- es savā dzimšanas dienā dāvinu sev braucienu uz Aušvicu. Par Černobiļu vēl nav izlemts, bet tas ir plānā.
Šodien vārda dienu svin kāds cilvēks, kas labu laiku atpakaļ man bija ļoti tuvs, taču es esmu pavisam aizmirsusi visu, kas mums ir bijis. Patiešām. Dažas dienas atpakaļ es iedomājos, cik jauki būtu kopā ar kādu sēdēt pie jūras, jo nekad neesmu to darījusi. Absurds! Es esmu. Es gāju vienpadsmitajā klasē, kad katru nedēļu braucu uz "Ritma institūtu" Rīgā, ēdu pusdienas "Čili" picā, dažas dienas pat pārnakšņoju pie radiem Ikšķilē. Un vienu vakaru mēs aizbraucām uz , ja nemaldos, Bulduriem vai Saulkrastiem. Bija pavēss pavasaris, bet mēs tāpat sēdējām pie jūras, dzērām vāju alu un grauzām čipsus. Jā, reizēm es nenovērtēju, kas man dzīvē kādreiz bijis, jo ar šo personu varēja runāt par jebko, jebkur, vienalga kad. Dažreiz mūsu telefona sarunas beidzās vēlu naktī un ieilga līdz pat pusotrai stundai, bet nekad nepalika garlaicīgi. Toties man ar laiku palika garlaicīgi, un es nevēlējos neko turpināt. Pašai interesanti paliek- kāpēc? Tas nav īpaši svarīgi, jo ir lietas, par kurām jautājumus neuzdod un atbildes neatrod.
Šis stāsts beidzās ar to, ar ko parasti kas tāds beidzas manā dzīvē- mēs it kā palikām draugi. It kā? Jā, jo tur bija daudz melu, nepatiesības un tēlojuma. Žēl, jo viņš bija ļoti labs draugs. Tāpēc vienmēr vajag padomāt, ja sper soli uz priekšu.
Gribas lauku māju smaržu, sviestu, rupjmaizi un sienu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru