Jā, bet tam visam ir arī tumšā puse, jo es katru mīļu sekundi atgādinu sev, ka nevajag, nevajag, nevajag, taču, kā jau twitter kontā pirms mirkļa minēju, tas notika, kaut negribējās. Nu tā sajūta, ka tu par kādu domā biežāk kā par kārtējo maltīti vai to, cik ilgi palicis līdz autobusam. Ka tu ieraugot otru nespēj piekalt skatienu, jo zini- tas ieilgs, kaut otrs nedarīs neko apbrīnojamu. Un tu centies neuzkrītoši iet garām tai personai, lai tikai piekļūtu par dažiem metriem, centimetriem tuvāk. Jā, es esmu sasodīti nepareizi iemīlējusies. Nepareizi? Jā, jo tam nevajadzēja notikt, šī persona nekad nebūs man kas vairāk par "slepus, nevienam nezinot, nejūtot, neredzot, klusi". Starp mums nebūs attiecību miljons iemeslu dēļ. Labi, ir viens tāds pamatīgi milzīgs iemesls, bet tam nevajadzētu izskanēt te, jo tad visi nobīsies. It kā jau bīties nebītos, jo tā taču ir Jolanta, un viņai pie kājas principi un tradīcijas kā tādas. Bet nē, es tomēr saprotu, es tik tiešām esmu, esmu, ESMU iemīlējusies un nevaru atraut domas, atmiņas par to, kas pateikts, kā arī par to, kas jau noticis.
Stāsts jau vien manā galvā sākās ar to, ka es šajā personā saskatīju visu, ko esmu vienmēr uzskatījusi par "Misteru Perfekto". Nē, nē, tas nav mans decembra Mr. Perfektais, šis ir uz procentiem 40% labāks. Un tāpēc jau galina doma, ka mēs paliksim tur, kur esam tagad. Man jau no sākta gala gribējās sevi pierunāt, ka nevajag ļauties ilūzijām, jo tas, ka starp mums kas varētu būt ir 1 no 100, taču redz', kur esmu tagad... Tas apstiprina vien tikai to, ko esmu teikusi labu laiku iepriekš- es vienmēr panāku to, ko vēlos.
Un negribas ēst, negribas neko citu, kā tikai atkal satikties. Žēl, bet nepazūd doma, ka tā bija pirmā un pēdējā reize, lai gan, kā izskatījās šodien, šī persona noteikti nav mazāk ieinteresēta. Bet es, kā jau ierasts, tēloju, ka esmu vēsāka par ledū atdzesētu nazi. Jo man negribas, lai sanāk kā parasti- es aplaužos.
Jebkurā gadījumā, šī ir tēma, kas domāta vien manam blogam, šī ir tik delikāta lieta, ka es nevienam neteikšu ne vārda. Neviens nezinās sīkākas detaļas, ne pat mana labākā draudzene. Esmu izaugusi no tā vecuma, kad vajadzēja zvanīt jau pēc minūtes un teikt "Tu nekad nenoticēsi!". Jo šī persona... ir tik pieaugusi!
Man domāt, ka tas pats noticis ar mani, lai gan, ja es būtu izaugusi, es pārstātu darīt lietas, kas agri vai vēlu izsīks, izslīdēs no pirkstiem, aizies, pametīs tevi, un sāktu dzīvot reālu dzīvi, izvēlētos potenciālu nākotni, taču... mani tas nevilina. Es gribu izbaudīt un veikt aizliegtas lietas, par kurām tu vari dabūt pa pirkstiem, jo man var pietrūkt laika sagrēkot. Jā, mammīt mīļo, es grēkoju, bet man ir gluži vienalga. Tikai tas fakts, ka es iemīlējos cilvēka, kurā nedrīkstēja, sasodīti spēlē uz nerviem. Saka, ka sirdij nepavēlēsi, diemžēl, taču es mēdzu sekot savam prātam. Vajadzētu tuvākajā laikā uzsākt atveseļošanās kūri- atradināties no jūtām, kas varētu pāraugt par kaut ko tādu, ko iespējami neiespējams dziedēt.
Iespējams šajā situācijā nostrādāja fakts, ka es kādu laiku iepriekš tiku pamatīgi piečakarēta un dvēseliski aptīrīta, un es meklēju ko citu, kam pieķerties, taču ir neliela pārliecība, ka tā nav. Tur ir kaut kas cits, tik man vien zināms.
Laiks beidzot paēst, kaut gan domas ir kaut kur citur. Es zinu, ka attaisot ledusskapi, es domāšu par šo personu. Ēdīšu un domāšu. Sērfošu pa internetu un domāšu. Sasodīts, I fuckin' like you!!!!!!!!!!!
P.S.: Liktenīgajā dienā Londonā bija 24 grādu sutoņa un tad pērkona negaiss. Man taču vajadzēja saprast, ka tā bija zīme. Hāha.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru